Saņņikova Zeme

Karavīri pastāstīja, ka šorīt, dodamies medībās, viņi uzdūrušies pieciem vampu, acīm redzot, izlūkiem, kuri uzglūnējuši ziemeļbriežiem, lai vēlāk tos varētu nolaupīt. Karavīri notvēruši viņus netālu no ganāmpulka. Sadursmē divi vampu nogalināti, divi paspējuši aizbēgt, bet vienu, ievainotu, onkiloni saņēmuši gūstā un atveduši, lai uzdāvinātu svešzemniekiem. Karavīri zināja, ka tie vāc meža dzīvnieku ādas un galvaskausus, ka pēdējā gājienā uz Tūkstoš Dūmu ieleju baltie cilvēki paņēmuši līdzi vilku noplēstā vampu galvaskausu un kaulus, un tāpēc nosprieda, ka dzīvs vampu viņiem noderēšot vēl labāk. Gūsteknis, kam rokas bija cieši sasietas uz muguras, stāvēja, noplūdis asinīm, kas sūcās no vairākām šķēpu un bultu cirstām brūcēm, un, kā redzams, tikko turējās uz kājām. Sievietes un bērni, kam ļoti reti gadījās redzēt vampu, ciešā lokā ielenca gūstekni. Tagad viņi varēja noskatīties dzīvajā mežonī tiku tikām.

Kad baltie vīri paziņoja, ka vampu interesējot viņus, kamēr ir dzīvs, Amnundaks pavēlēja piesiet gūstekni pie koka. Ceļotāji nolēma pasteigties ar mērījumiem, kādi viņus interesēja, nofotografēt vampu un pēc tam palūgt virsaiti, lai tas atlaiž sagūstīto brīvībā.

Gūsteknis bija vēl jauns un muskuļots, kā visi šie pirmatnējie ļaudis. Sapinkāto, nekad nemazgāto, netīro matu krēpes, protams, traucēja galvaskausa mērījumus, un Gorjunovs nolēma pinkas nocirpt. Kad viņš tuvojās vampu ar spožajām šķērēm rokā, gūsteknis nodomāja, ka viņu taisās nokaut, un mežonīgi iebrēcās. Matu cirpšanu, sadrūzmējušies ap koku, vēroja vesels bars onkilonu, — viņi savu mūžu nebija redzējuši kaut ko līdzīgu un nepazina ari šķēres. Gūsteknis domāja, ka viņu tūliņ sāks spīdzināt, un centās iecirst savus stipros zobus mocītāja rokā, tā ka mežonim vajadzēja aizsiet muti. Ieraudzījis spožos instrumentus galvaskausa mērīšanai, vampu sāka drebēt pie visām miesām. Galvas un ķermeņa mērīšanu viņš, protams, uzskatīja par burvestībām, kuru rezultātā viņu piemeklēs kaut kas ļoti ļauns. Beidzot, kad atnesa un viņa priekšā uz spoža trijkāja uzstādīja dīvainu melnu priekšmetu un atskanēja slēdža klikšķis, vampu aizvēra acis, iedomājies, ka viņu tūliņ ķers zibens. Gūsteknis, redzams, bija pārsteigts, kad beidzot viņu atstāja mierā un nekas nebija noticis.

Onkiloni ar milzīgu interesi vēroja visas šīs izdarības; galvas un ķermeņa mērīšanu viņi bija redzējuši, jo svešzemnieki jau bija mērījuši onkilonus — sākumā sievietes, pēc tam dažus karavīrus un bērnus —, un beigās arvien parādījās tas pats melnais priekšmets uz spožā trijkāja, kura nozīmi iezemieši nespēja izprast.

Kad viss bija pabeigts, Gorjunovs lūdza virsaiti, lai atlaiž gūstekni brīvībā, bet saņēma kategorisku atteikumu.

— Šovakar mēs atkal lūgsim dievus un šamanis uzzinās garu lēmumu, vai vampu būs jāmirst vai ne, — Amnundaks pavēstīja. — Līdz šim mēs gūstekņus nekad neesam atbrīvojuši.

Jau krēsloja, un ceļotāji, noguruši pēc tālā gājiena un noņemšanās ar gūstekni, priecājās, ka var atgriezties tīrajā zemnīcā un apsēsties pie sprēgājošās uguns. Bieza migla atkal klāja zemi, un no jauna kļuva auksts. No Gorohova viņi uzzināja, ka gan vakar, gan šodien migla neesot izklīdusi līdz pat pusdienai, un vēl pēc tam visu laiku, kaut arī spīdējusi saule, bijis auksts, «gluži kā pie mums Kazačjē ap šo laiku». Šodien viņš ievērojis, ka svīres aizlidojušas uz dienvidiem, tāpat zosis un pīles, aukstuma mudinātas, taisoties uz aizceļošanu. Pēc divām saltajām naktīm zāle klajumos nodzeltējusi un sakritusi pie zemes, bet koku lapas nobirstot vēl gluži zaļas. Onkiloni brīnījušies un sacījuši, ka tāds aukstums un miglas mēdzot uznākt tikai veselu mēnesi vēlāk un arī putni tagad aizlaižoties projām agrāk nekā parasts. Aukstuma dēļ šovakar atkal notikšot lūgšana.

Kad satumsa, Gorohovs aizgāja uzzināt, vai šamanis jau atnācis un vai baltie cilvēki var būt klāt svinīgajā ceremonijā. Viņš atgriezās ar ziņu, ka šoreiz lūgšana notikšot tikai karavīru klātbūtnē un pat sievietes un bērnus izraidīšot 110 zemnīcas.

Amnundaks esot lūdzis baltos cilvēkus, lai pa ceremonijas laiku tie ielaižot sievietes un bērnus savā mājoklī, citādi viņiem būšot jāsalst laukā.

— Man liekas, ka viņiem padomā kaut kas nelabs! — Ordins, izdzirdis šo vēsti, sacīja. — Onkiloni aizraida projām visas sievietes, lai mēs no viņām neko neuzzinātu.

— Iespējams, — Gorjunovs atbildēja. — Tomēr mēs neko nevaram darīt, lai izjauktu viņu nodomus, un mums atliek vienīgi turēt acis vaļa. Pavaicājiet Annuirai, vai viņiem bieži notiek šādas ceremonijas.

Annuira pastāstīja, ka līdzīga lūgšana notiekot pirms karagājieniem pret vampu.