Saņņikova Zeme

— Jums atkal taisnība! Tātad nolemts: iziesim rīt no rīta mazā gaismiņā! Un pasakiet Annuirai, lai viņa klusītiņām sagatavo mums pārtiku ceļam.

— Bet Gorohovam ne vārda! Sagatavosim maišeļus un šautenes jau tagad, kamēr neviena nav.

Tikko ceļotāji paspēja to izdarīt, zemnīcā atskrēja aizelsusies Annuira.

— Ņikita daudz runāja Amnundakam un karavīriem, — viņa steigšus stāstīja, — runāja, ka zeme vairs nedrebēšot un neplaisāšot un svētais ezers atnākšot atpakaļ, un viss atkal būšot labi. Onkiloni ir nikni — kāpēc baltie cilvēki to darījuši? «Mēs viņiem devām gan mājokļus, gan uzturu, gan jaunas sievas, bet viņi negrib darīt mums labu.» Un sievietes kliedz: «Atņemiet viņiem pērkonus un zibeņus, un lai viņi iet projām, no kurienes nākuši. Vieni paši mēs dzīvojām bez kādām raizēm.» Un Ņikita no jauna sāka viņiem stāstīt, bet viņi tikai tērgā vienu un to pašu. Amnundaks nosprieda — atnāks šamanis un noturēs lūgšanu; kā viņš teiks, tā arī darīsim.

— Ņikita nepiesardzīgi apsolījis viņiem to, kas var arī nenotikt, — Gorjunovs sacīja.

— Un galu galā visu izšķirs šamanis neatkarīgi nti Ņikitas solījumiem, — piebilda Kostjakovs.

— Es domāju, ka šamanis arī ieklausīsies «tautas balsī», — Ordins ieminējās. — Tas ir viltīgs vecis. Atcerieties, kā viņš būrās pirmajā dienā, kad mēs atnācām, — viņš garu vārdā paziņoja, ka nelaimes varbūt nesākšoties, kamēr baltie ļaudis palikšot pie onkiloniem. Šamanis atstāja sev atkāpšanās ceļu, un viņam bija taisnība.

Ienāca Gorohovs un sacīja:

— Es viņus mazliet nomierināju, bet sākumā viņi ļoti dusmojās, visvairāk sievišķi: «Trieciet viņus — tas ir, mūs — projām!» kliedz. «Mēs viņiem devām gan mājokli, gan uzturu, gan visādus traukus, nežēlojām savas labākās meitenes, bet redz, ko viņi mums dara!» Un tik auro, un tik auro!.. Ar lielām mokām Amnundaks viņas nomierināja: sak, atnāks šamanis un izspriedis, ko ar viņiem darīt. Tagad šamanis ir atnācis, turpretim man lika iet projām.

— Bet mēs cerējām, ka varēsim būt klāt pie lūgšanas, — Gorjunovs sūrojās.

— Nekādi nevar, — Gorohovs atbildēja. — Šamanis kā atnāca, tā ieraudzīja mani un sacīja Amnundakam, ka baltie cilvēki lūgšanā nedrīkstot būt klāt.

— Tātad apsūdzētos tiesās aizmuguriski! — Kostjakovs pavīpsnāja. — Vai sievietes varēs iet un paklausīties?

— Sievietes visas jau ir tur. No viņām pirmajām mēs uzzināsim, ko sacījis šamanis.

Gorohovs, ienākdams zemnīcā, laikam nebija pamanījis (Annuiru, un viņa, jakutam nemanot, klusītiņām izslīdēja pa durvīm, tikko izdzirdēja, ka atnācis šamanis un svešzemniekiem pavēlēts iet projām.

— Bet vai zināt, cik auksts ārā? — Gorohovs, apsēzdamies pie uguns un pastiepdams rokas pret liesmām, piebilda. — Es gandrīz vai sastingu ragā, kamēr tur runājos. Bieza migla, turklāt auksta, gluži kā pie mums Kazačjē.

Ordins saskatījās ar Gorjunovu, tikko manāmi pamāja ar galvu, un abi izgāja ārā.

Abus sagrāba tāds aukstums, kādu viņi sen nebija izjutuši, temperatūra laikam tikko turējās virs nulles.

Turklāt valdīja tāda tumsa, ka viņi nevarēja saredzēt viens otru divu soju atstatumā. Ugunskura atblāzma, kas spīdēja pa zemnīcas dūmeju, tik tikko apgaismoja biezos miglas vālus.

Virsaiša mītnē jau rībēja tamburīns un skanēja šamaņa dobjā balss.

Suņi, saoduši saimniekus, pieskrēja klāt un sāka smilkstēt, lūgdamies zemnīcā.

— Ehē, arī viņi atraduši no aukstuma! — Ordins sacīja. — Nekas, pieradinieties vien, drīz atgriezlsieties saltajā dzimtenē.

— Rit mēs iesim uz ziemeļiem? — Gorjunovs apvaicājās.

— Uzzināsim, ko šamanis izlūdzies no dieviem. Varbūt jau šo pašu nakti, izmantojot miglu, vajadzēs bēgt projām no šejienes.

— Diezin vai mēs varēsim atrast ceļu nakti!

— Priekš kā mums šie zvēri? Viņi mūs aizvedis! — Ordins, glāstīdams Kurmi, kurš grozījās viņam pie kājām, atbildēja.

Kad viņi atgriezās zemnīcā, Gorohovs aiz gara laika jau bija nolicies gulēt. Nogaidījuši, kamēr viņš sāk krākt, ceļotāji pārrunāja ar Kostjakovu par iespējamo bēgšanu naktī un atlasīja mantas, ko vajadzētu ņemt līdzi. Pēc tam sasēdās ap ugunskuru un ilgi gaidīja atgriežamies sievietes.

Beidzot atnāca Annuira, apsēdās pie uguns un, ar asaru aizmiglotām acīm cieši raudzīdamās liesmas, sacīja:

— Šamanis saka, onkiloniem klāšoties ļauni. Sals, ūdens, uguns. Piepildoties senču pareģojums. Atnākuši baltie cilvēki — sākušās nelaimes. Baltie cilvēki aiziešot — nelaimes un posts palikšot. Ja varot — lai palīdzot. Onkiloni skaitīšot lūgšanas, upurēšot dieviem. Slikti runāja, pavisam bez jēgas runāja. Trīs reizes sāka lūgšanu. Tagad guļ kā miris. Onkiloni sēž un gaida, vai neteiks ko labāku.

Tomēr ceļotāji ar buršanas rezultātiem bija apmierināti. Viņus vismaz tieši nedēvēja par nelaimju vaininiekiem, neprasīja, lai viņi dara tām galu, nedzina viņus bez kavēšanās projām. Bet, ja nelaimes uz kādām nedēļām vai pat mēnešiem mitēsies, onkiloni nomierināsies, un tad varēs mierīgi sagaidīt savu laiku un aiziet izdevīgā brīdī.

— Annuir, — Ordins sacīja, — rīt agri, agri mēs iesim uz Tūkstoš Dūmu ieleju, un tu nāksi mums līdzi. Tikai citiem par to nekā nesaki.