Saņņikova Zeme

— Vai galvenais ezera izzušanas cēlonis nav tā pieteces ievērojamā samazināšanās? — Gorjunovs vaicāja. — Atcerieties — uz šejieni vajag plūst visas ieplakas ūdeņiem, un pagājušajā reizē mēs redzējām veselu upīti, kas iztecēja no meža un pazuda zem akmeņu sabirām. Turpretim tagad tunelī ieplūst tikai neliela urdziņa.

— Droši vien plaisas, kas radušās ieplakā, uztver visus strautus, kuri agrāk tecēja uz šejieni, — Ordins atbildēja.

— Ja šīs plaisas nav bezdibeņi, tās piepildīsies ar ūdeni, un varbūt pēc tam atjaunosies strauti un pēcāk arī ezers?

— Iespējams, ka tā notiks.

— Tas būtu vēlams, un, jo ātrāk, jo labāk, — ja onkiloni uzzinās, ka viņu svētais ezers pazudis, viņi pārblsies vēl vairāk un ari šo nelaimi pierakstīs baltajiem burvjiem.

— Mēs viņiem, protams, to nestāstīsim!

— Pieraugiet, neizpļāpājieties sievietēm, nestāstiet, kur esam bijuši.

— Skaidrs! Pat Gorohovam neteiksim. Gājām medībās, nošāvām aunu, redzējām plaisu — un gana!

No ezera vīri devās atpakaļ un labu laiku soļoja gar ieplakas,malu, turoties pie meža. Kādā vietā gājēju uzmanību saistīja liela kaudze baltu bluķu un šķembu, kas gulēja klinšu sienas pakājē. Piegājuši klāt, viņi ieraudzīja, ka tas ir Iedus, ko apakšzemes grūdieni nogāzuši no kraujas virsotnēm; tātad augšā vietām sastopami šļūdoņi, kaut arī nelieli. Interesantāks un svarīgāks bija cits atklājums — pašā kraujas pakājē rēgojās plaisa, kas, vietām šaurāka, vietām platāka, aizlocījās uz abām pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens, un tajā piecu sešu metru dziļumā melnēja ūdens.

Tālākajā ceļā gar ieplakas malu vīri vēl reizes trīs piegāja pie klinšu sienas un visur tās pakājē uzdūrās plaisai; acīm redzot, kādu desmit kilometru garā joslā vai pat tālāk ieplakas dibens bija atdalījies no rietumu kraujas.

Mājās ceļotāji atgriezās tikai pēcpusdienā, kad apmetnē jau bija ievērojuši viņu prombūtni. Tomēr, ieraudzījuši pārnesto aunu, aizdomīgie onkiloni nomierinājās, un Amnundaks nožēloja, ka atrāvis vairākus karavīrus no darba un aizsūtījis meklēt svešzemniekus. Sagruvušo zemnīcu drupas jau bija novāktas, laukums attīrīts, un onkiloni sāka sliet augšā mītņu karkasus, izlietojot tos pašus vecos baļķus. Ieturējuši pusdienas, ceļotāji atnāca ar saviem cirvjiem un ierosināja nostiprināt karkasu tā, lai jumta klājums katrā zemestrīcē negāztos virsū zemnīcas iemītniekiem. Tomēr, viņiem par lielu izbrīnu, onkiloni kategoriski atsacījās no svešzemnieku palīdzības.

— Mūsu senči mums iemācīja būvēt mājokļus, — Amnundaks sacīja, — un mēs paaudžu paaudzēs dzīvojām tajos bez raizēm. Mēs necelsim savas mītnes citādi. Lai baltie cilvēki labāk izdara tā, ka zeme vairs nedreb, tad arī mūsu mājokļi nesabruks!

Pierunāšana nelīdzēja, un nevienu neietekmēja arī ceļotāju zemnīca, kam zemestrīce neko nebija kaitējusi.

— Ja jūsu mājoklī būtu mitinājušies onkiloni, nevis baltie burvji, arī tas būtu tāpat sabrucis! — sacīja kāds no celtniekiem, kas bija sadrūzmējušies ap svešzemniekiem.

Un visi pārējie māja ar galvu un sauca:

— Tā ir, tā ir! Taisnība!

Vajadzēja atgriezties savā zemnīcā, bet apspriesties te nebija iespējams — sievietes jau pietiekami labi saprata krievu valodu un viņu klātbūtnē nevarēja runāt brīvi, jo viss teiktais drīz vien kļūtu zināms onkiloniem.

Lai redzētu, kurā pusē nostāsies viņu izredzētās, ceļotāji pastāstīja par savu priekšlikumu, par atteikumu un tā motīviem.

— Amnundaks izspriedis pareizi! — Annuena iesaucās.

Viņai pievienojās arī pārējās. Tikai viena pati Annuira nostājās ceļotāju pusē un ņēmās pierādīt pārējām, ka viņu zemnīca būvēta labāk un ka būtu muļķīgi atteikties no gudrāku ļaužu palīdzības.

— Viņi nemaz nav gudrāki par mums un tevi, viņi ir tikai burvji! — Annuena dusmās iesaucās. — Kamēr viņi nebija atnākuši šajā zemē, mūsu mājokļi nekad nesabruka un zeme nekad nedrebēja. Ja tikai viņi gribēs, zeme vairs netrīcēs.

Pirmo reizi viņu kopdzīves laikā starp sievietēm iedegās tik sīvs strīds, un visas trīs Annuiras iekaisušās, tumsonīgās un māņticīgās pretinieces sāka gvelzt tadas muļķības, ka vīrieši jau nožēloja, kāpēc uzsākuši šo sarunu. Tomēr tai bija arī labvēlīga ietekme, kā to uzzināsim vēlāk.

Lai nomierinātu sievietes, Ordins uzaicināja Annuiru paogot. Tūliņ arī visas trīs pārējās attapās, ka pienācis laiks salasīt ogas ziemai, un, paņēmušas vāceles — apaļus bērza tāss traukus ar cieši uzvāžamu vāku un rokturi, aiz kura vāceli varēja nest —, ari aizgāja uz mežu, tikai uz citu pusi. Trīs ceļotāji palika vieni paši un izmantoja gadījumu, lai parunātu bez lieciniekiem.

— Man šķiet, — Gorjunovs sacīja, — ka mums šeit nenāksies pārziemot. Onkilonu izturēšanās pret mums kļuvusi pavisam naidīga.

— Tiesa gan, — Kostjakovs apstiprināja, — un, ja notiks kaut kas ļauns, teiksim, jauna zemestrīce vai vētra, vai vampu uzbrukums, mums labāk aiziet nemanot un pēc iespējas ātrāk.

— Nekas, draugi, gan jau būs labi! — Gorohovs iesaucās. — Zeme taču nedrebēs katru dienu. Un ziemu pārlaidīsim šeit!

— Ņikitam te varen patīk! — Kostjakovs zobgalīgi sacīja.