Saņņikova Zeme

— Protams, ka patīk! Vai tad šeit nav zaļa dzīve? Ēdamā cik uziet, silts! Drīz apprecēsimies, un mums būs labas sievas.

— Ak tādas tās lietas!.. — Gorjunovs novilka un apklusa.

Kļuva skaidrs, ka konflikta gadījumā Gorohovs laikam gan nostāsies onkilonu pusē vai arī ieņems neitrālu pozīciju. Iestājās smags klusums. Drīz vien Gorohovs piecēlās un izgāja no zemnīcas.

— Es baidos par vienu, — Gorjunovs sacīja. — Ja mums vajadzēs bēgt no šejienes steigā un slepus, Ņikita negribēs nākt mums līdzi un varbūt pat izpaudīs onkiloniem mūsu nodomus.

— Nevar būt! No kurienes jums tādas domas? — Kostjakovs brīnījās. — Viņš taču arī ir burvis, tāds pats kā mēs, un, ja mums palikšana draudēs ar briesmām, tad viņam arī.

— Tā gluži nav. Es esmu ievērojis, ka onkiloni viņu netur par līdzīgu mums. Ada Gorohovam melnīgsnēja, pēc izskata viņš visai līdzīgs šejieniešiem, runā viņu valodā. Viņu taču nevar nosaukt par balto, vai nav tiesa?

— Laikam gan! Un tomēr viņš atnācis reizē ar mums, dzīvo kopā ar mums, viņam ir tādi paši zibeņi un pērkoni un pārējās dīvainās mantas.

— Tomēr Gorohova stāvoklis ir mazliet citāds. Manu uzmanību šim apstāklim pievērsa Ordins, bet viņam savukārt to pastāstījusi Annuira. Katrā ziņā mēs nedrīkstam ar Ņikitu būt pilnīgi atklāti.

— Jums taisnība! Bet vēl kas — šīsdienas sievu ķīviņš parādīja, ka Annuira ir mūsu sabiedrotā.

— Jā, viņa neprātīgi mīl Ordinu, un no viņas mēs uzzināsim onkilonu plānus. Varbūt tas mums ļoti noderēs.

— Interesanti zināt, vai viņa nāktu līdzi, ja mums vajadzētu bēgt? Vienreiz viņa jau atteicās. Atcerieties — tur augšā, uz klinšu kores, kad mēs raudzljāmies uz jūru!

— Nu, tas bija sākumā. Turpretim tagad viņa droši vien ies kopā ar Ordinu līdz pasaules galam.

Gorohova atgriešanās piespieda pārtraukt šo sarunu. Gorjunovs un Kostjakovs izgāja ārā paskatīties, kā sokas būvdarbi.

Zemnīcas karkass jau bija uzcelts, un sievietes sāka to aplikt ar velēnām, ko bija savākušas no sabrukušajām mītnēm vai arī sagriezušas no jauna. Nākamo nakti ģints, acīm redzot, varēs jau pārlaist jaunajā mītnē.

Vakara pusē atgriezās četras sievietes, pielasījušas pilnas vāceles aveņu un melleņu.

Pēc tam pārradās Ordins un Annuira, kurai ogu bija maz, bet acis saraudātas. Ieraudzījušas viņas pustukšo vāceli, pārējās sāka irgoties un prašņāja, ko tad īsti viņa mežā darījusi.

— Es sarāju Annuiru par to, ka viņa ķildojas ar Annuenu! — Ordins teica.

Annuira izbrīnījusies uzmeta viņam ašu skatienu un piesarka, kaut arī uz melnīgsnējās sejas pietvīkūmu diez ko nevarēja manīt. Annuena laikam jutās glaimota, un zemnīcā atkal nodibinājās miers.

Kad krēslā visas sievietes aizgāja slaukt briežu mātes, Ordins grasījās uzsākt sarunu par dienas notikumiem, bet Gorjunovs paguva viņam pačukstēt, lai pagaidām cieš klusu, ar skatienu norādīdams uz Gorohovu, kurš sēdēja savā guļvietā.

STĀVOKLIS KĻŪST SAREŽĢĪTS

Pēkšņi ārā atskanēja visiem pazīstamais gari stieptais, spalgais onkilonu kliedziens, kas atkārtojās vairākas reizes, un pēc tam sāka dārdēt kara bungas. Ceļotāji satraukti izskrēja no zemnīcas un ieraudzīja, ka onkiloni sapulcējušies pie Amnundaka mītnes kopā ar sievām un bērniem. Krēslā un biezajā miglā nevarēja saskatīt, ko viņi tur dara, bet bungu baismajos dārdos nebija iespējams kaut ko saklausīt. Viņi jau taisījās doties uz turieni, bet uzdūrās pretim skrejošajai Annuirai, kas aizelsusies sacīja:

— Neejiet uz turieni, atgriezīsimies mūsu mājoklī, kamēr vēl nav sieviešu.

Viņa aizskrēja pa priekšu, un vīrieši gāja nopakaļ. Kad viņi ienāca zemnīcā, Annuira pastāstīja — ceļotāju meklēšanai aizsūtītie karavīri atklājuši, ka svētais ezers pazudis, un ievērojuši uz akmens plāksnēm izzudušā ezera gultnē balto cilvēku pēdas.

Nospiedumi mīkstajās dūņās uz plāksnēm nav varējuši palikt nepamanīti pieredzējušiem pēdu dzinējiem. Viņi steigušies atpakaļ un pavēstījuši Amnundakam, ka baltie burvji bijuši pie svētā ezera un izdzēruši to sausu. Tāpēc onkiloni esot tā klieguši, un bungas šo briesmīgo vēsti paziņojot citām apmetnēm.

— Jums nevajadzēja iet uz turieni bez onkiloniem! — izbiedētais Gorohovs pārmetoši sacīja. — Tagad viņi neticēs, ka jūs neesat izdzēruši ezeru.

— Un ko viņi domāt darīt? — Ordins jautāja.

— Viņi paši nezina, ko iesākt, visi ir pārbijušies. Karavīri redzējuši arī, ka zeme ir saplaisājusi, — Annuira atbildēja. — Virsaitis jau aizsūtījis pēc šamaņa un pavēlējis atdzīt upurējamo briedi.

— Tātad naktī notiks dievu lūgšana un garu saukšana! — Gorjunovs sacīja. — Un neviens nezina, ko gari iestāstīs šamanim. Varbūt viņš pavēstīs, ka mūs visus vajag upurēt gariem, lai tos iežēlinātu?

— Onkiloni neupurē cilvēkus, — Gorohovs iebilda. — No tā mums nav jābaidās. Es domāju, šamanis sacīs, ka mums pēc iespējas ātrāk jādodas projām no šejienes.

— Nu, tā vēl nebūtu nekāda nelaime. Mēs varam doties projām, kaut gan vēl nav pienācis īstais laiks iet pāri lediem, lāsmenis ar katru dienu paveras aizvien plašāks, — Gorjunovs sacīja.