Saņņikova Zeme

— Bet, ja atjaunojies Saņņikova Zemes siltuma avots, varbūt nemaz nav vajadzīgs iet projām? — Ordins prātoja.

— Dienā par to pārliecināsimies: ja kļūs silts un sniegs nokusīs, jūsu pieņēmums būs pareizs. Tomēr ceļš aiziešanai jāiekārto, — Gorjunovs nosprieda.

Kļuva vēl gaišāks. Austrumu pusē mākoņi iespulgojās košās krāsās. Ziemeļos mežu melnā josla iezīmējās jau daudz skaidrāk. Melnās kraujas aizstiepās uz abām pusēm un likās tādas pašas kā arvien, kaut gan naktī bija nogruvuši lejā daudzi akmens bluķi.

Ņikiforovs, sabikstījis ugunskuru, paņēma tējkannu un aizgāja uz kupenas galu, kur no sniega apakšas sūcās sīka urdziņa, krādamās mazā ūdens smelšanai iekārtotd dobe. Tūliņ pat no turienes atskanēja kazaka baiļu pilnais sauciens:

— Tētīt žēlīgais, ūdens, visur ūdens!

Visi metās pie Ņikiforova, garām ugunskuriem, kuru liesmas un dūmi aizsedza skatu uz tuvāko zemes joslu. Pieskrējuši viņi sastinga pārsteigumā. Tur, kur kādus simt metrus no kupenu gala agrāk stiepās sīku akmeņu sabiras, vakar vēl visas zem sniega, tagad pletās duļķains, gluds ūdens spogulis, kas aizsniedzās līdz krūmu joslai, kas arī bija pārplūdusi. Šis jaunais ezers, kas bija izveidojies pagājušajā naktī, pletās uz abām pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens, — šķita, līdz kraujas pakājei, — un tikai ieplakas dienvidu stūris ar kupenām vēl nebija applūdis. Strautiņš, tecēdams no kupenas apakšas, soļus desmit no tās gala, klusu murdēdams, ieplūda šajā ezerā, kas nošķīra ceļotājus no pārējās ieplakas.

— Lai nu saka viens cilvēks — pēc zemestrīces lavas vietā ūdens! — Kostjakovs pārtrauca klusumu.

— Skatieties, ūdens, liekas, kāpj uz augšu pie mums! — Ordins iesaucās. — Ūdens ceļas!

Visi piegāja pie krasta un ieraudzīja, ka ūdens virzās uz priekšu; viņu acu priekšā sniega sega piesūcās ar valgmi, saplaka un izjuka atsevišķās pikās, un ūdens nemitīgi uzmācās kupenām.

— Nu, biedri, nav ko kavēties! — Gorjunovs uzsauca. — Savācam mantas un laižam augšup! Pēc pusstundas mūsu apmetne jau būs zem ūdens.

— Bet mums vēl nav uztaisīts ceļš augšā! — Kostjakovs iebilda. — Mēs būsim kā slazdā.

— Vai tiešām jūs baidāties, ka arī terase applūdīs? Kamēr tas notiks, mēs paspēsim iekārtot tālāko ceļu — terase taču ir kādus simt metrus virs ieplakas.

— Cik labi, ka vakar uzstiepām augšā visu kravu! Tagad vairs nepagūtu, — piebilda Ordins.

Atgriezušies pie ugunskuriem, ceļotāji ātri savāca mantas un sakrāva uz kupenas. Pēc tam no noliktavas, ko arī apdraudēja plūdi, katram gadījumam paņēma krietnu krājumu gaļas, kā arī sakrāva gar pakāpieniem uz kupenas kores pēc iespējas vairāk malkas — to visu varēja pamazām uzstiept augšā. Pēdējās pagales nesa, jau brizdami pa ūdeni, kas bija pienācis pie paša kupenas gala.

— Tagad vedīsim augšā suņus! — Ņikiforovs sacīja.

Suņi jau bija kļuvuši nemierīgi un pūlējās uzrāpties augšā pa stāvajiem kupenas sāniem, bet slīdēja atpakaļ, krita un gaudoja. Ņikiforovs, Ordins un Kostjakovs paņēma katrs pa vienam aizjūgam un dzina suņus augšup pa sniegā izcirstajām kāpnēm. Gorjunovs un Annuira gāja pa priekšu, nesdami mantas. Uzkāpuši augšā, viņi izbrīnā apstājās. Iepriekšējā dienā kupenas virsma bija gandrīz vienā limenī ar terasi; tagad tās šķīra gandrīz metru augsta krants. Acīm redzot, zemestrīces rezultātā vai nu visa kupena bija paslīdējusi uz leju un nosēdusies, vai arī bija ieslidzis ieplakas dibens. Vajadzēja rāpties augšā. Pirmā aizjūga suņi apstājās pie krants un sāka gaudot. Vajadzēja ņemt viņus pa vienam rokās un uzsēdināt augšā uz terases. Uz laukumiņa suņi sāka draiskoties, manījās klāt nartās sakrautajai gaļai, un Ņikiforovam nācās krietni nopūlēties, iekām visus saķēra un piesēja pie streņģēm kādā stūrī. Pārējie vīrieši nokāpa lejā pēc mantām, kas bija atstātas kupenas lej galā, bet Annuira rīkojās uz tējas vārīšanu; terasi klāja tīrs, svaigi uzsnidzis sniegs, tā ka ūdens te netrūka.

Kad visas mantas bija uznestas augšā, ceļotāji, gaidīdami brokastis, varēja palūkoties apkārt. No augstās terases bija pārredzama liela daļa ieplakas; cik tālu vien sniedzās skatiens, visur rēgojās ūdens, visi klajumi un noras bija pārvērtušies ezeros, bet meži izskatījās kā melnas salas un zemes šaurumi. Saules staros, kas izlauzās cauri mākoņiem, visur mirdzēja sudrabaini ūdeņi, un ainava nemaz nelikās šausmīga, gluži otrādi: stāvo klinšu krauju melnajā ietvarā, ko iejoza baltās terašu joslas un vainagoja sniegotās virsotnes, pletās milzīgs ezers ar tumšu salu un pussalu režģi.

Tomēr, iedomājoties, ka šī ezera vietā vēl vakar mituši cilvēki — vesela cilts — un milzum daudz dzīvnieku, kļuva baisi. Vai tiešām viņi visi jau noslīkuši? Cilvēki varēja atrast pagaidu patvērumu kokos, bet vai uz ilgu laiku? Ja ūdens vēl celsies, viņi agri vai vēlu noslīks; bet, ja arī ūdens līmenis necelsies, cilvēki tik un tā aizies bojā no bada un sala. Dzīvniekiem vispār nekur nebija glābiņa — kraujas stāvās sienas pieejamas vienīgi putniem un klinšu auniem. Saņņikova Zeme bija pārvērtusies par milzīgu slazdu.