Saņņikova Zeme

— Nekur nav ne miņas no ļaudīm! Mēs viņus varbūt neredzam starp kokiem, bet viņi mūs taču redz un varētu pasaukt, — Gorjunovs sacīja. — Pakliegsim paši!

Abi sāka saukt Amnundaku, Ņikitu un sievietes, kuru vārdus viņi zināja. Tomēr neviens neatsaucās. Visapkārt valdīja mēms klusums.

— Visi taču nebūs noslīkuši. Kāds varēja izglābties, uzkāpis kokā vai uz mūsu zemnīcas jumta, — Ordins sacīja.

— Acīm redzot, onkiloni paspējuši aiziet no šejienes. Viņi jāmeklē tālākos rajonos. Varbūt ūdens cēlies tik lēnām, ka viņi aizgājuši gluži mierīgi, — Gorjunovs prātoja.

— Gluži tā vis neizskatās, — Ordins iebilda. — Ja viņi būtu aizgājuši nesteigdamies, tad neatstātu apģērbu un segas — pašas vajadzīgākās mantas ziemā.

Vīri īrās tālāk pa kanālu, kas veda uz nākamo apmetni kādu pāris kilometru attālumā. Klajumā viņi ieraudzīja zemnīcu, tiesa, daļēji sabrukušu, tomēr puse mītņes vēl pacēlās virs ūdens. Gorjunovs izmērīja dziļumu — rādīja apmēram pusotra metra.

— Nu, šeit gan cilvēki nevarēja noslīkt! — viņš izsaucās. — Droši vien šī ieplakas daļa ir mazāk ieslīgusi.

Pieīrušies pie zemnīcas, viņi pa iebrukušo pajumi ielūkojās mītnes iekšienē — ūdenī peldēja tikai sīki priekšmeti, skrandas, apgruzdušas pagales un gruži, taču apģērba gabalus nemanīja.

— Šejienieši paspējuši aiznest projām visu vērtīgo, — Ordins sacīja.

Aplūkojuši tuvākos kokus, vīri no jauna saka kliegt, taču viņiem, skaļi ķērcot, atsaucās vienīgi bars vārnu, kas bija sasēdušās kokos un, acīm redzot, gaidīja ūdens krišanos.

Laivinieki apskatīja vēl divus nākamos klajumus, kur agrāk mitinājās onkiloni; zemnīcas bija sabrukušas vai nu pavisam, vai pa pusei, bet cilvēku nekur nebija; ūdens te bija tikai kādu metru dziļš, vietām vēl seklāks; dažviet laiva uzdūrās nogāzušos koku stumbriem, un vajadzēja irties uz priekšu ļoti uzmanīgi.

— Es domāju, ka mēs varam mest mieru, — Gorjunovs sacīja. — Visi onkiloni ir izglābušies, paspējuši atkāpties uz ieplakas ziemeļu daļu, kas laikam nav nemaz iegrimusi. Tātad palīdzība nevienam nav vajadzīga, bet, ja piebrauksim sauszemei un sastapsim tur onkilonus, varam nokļūt nepatīkamā situācijā.

— Bet varbūt tālāk dziļums atkal palielinās un mēs tur sastapsim ļaudis, kuri nav varējuši izbēgt no ūdens un kuriem vajadzīga palīdzība? — Ordins prātoja. — Pabeigsim meklēšanu, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņas pārmetumu.

Gorjunovs piekāpās, un viņi īrās tālāk. Tomēr nākamajā klajumā laiva vietām jau sāka sēsties uz sēkļa un virs ūdens apkārt kādreizējam ezeriņam rēgojās zāļu stiebri, meldri un niedres. Kanāls aiz klajuma bija labi ja pus metru dziļš, un varēja manīt, ka tālāk ūdens tik tikko klāj zemi.

— Nākamajā norā varam uzkulties onkiloniem, — Gorjunovs ierunājās.

— Jums taisnība. Skatieties, pāri mežam redzami pat ugunskuru dūmi, un tas rāda, ka cilvēki izgājuši sausā vietā, — Ordins piebalsoja. — Varbūt izdzirdēsim ari viņu balsis.

Viņš ievilka airus un sāka klausīties: no tās puses, kur manīja kūpam dūmus, patiešām laiku pa laikam skanēja cilvēku balsis.

— Zemestrīces un plūdu spiesti, onkiloni pārcēlušies uz ieplakas ziemeļu daļu, kur dzīvos joprojām tāpat kā agrāk, — Gorjunovs sacīja.

— Un, tā kā siltuma avots sācis darboties no jauna, par ko liecina divi burbuļojošie ezeri, kurus redzējām, — Ordins piebilda, — tad par onkilonu likteni mums nav ko bažīties. Tomēr atgriezties pie viņiem nebūtu prāta darbs — tikko uzbruktu kāda nelaime, mūs atkal turētu aizdomās un, iespējams, padarītu par gūstekņiem … Ja jūrā būs pārāk plaši lāsmeņi, tā ka netiksim pāri, mēs varam atgriezties atpakaļ uz terases un sagaidīt tur salu; kurināmais un barība suņiem būs tuvu, bet onkiloni — tālu, turklāt šķirti no mums ar ūdeņu joslu. Tikai Gorohovu, to gan būsim pametuši likteņa varā; tagad viņš droši vien ir grozījis savu lēmumu.

— Gorohovs varbūt jau atrodas uz terases, — Gorjunovs iebilda. — Ja plūdi būtu satricinājuši viņa pārliecību par labo dzīvi šajā zemē, viņš varēja izmantot bērza tāss laiviņu un panikas brīdī atirties pie mums viens pats vai kopā ar sievu. Viņš zina, kur laiviņa paslēpta, jo bieži ar to brauca zvejot zivis. Līdz rītrltam mēs viņu gaidīsim, kā norunāts.

Sarunas laikā mazliet atpūtušies, vīri devās atpakaļ. Lai nebūtu jālīkumo pa klajumiem un kanāliem un ātrāk tiktu uz priekšu, viņi no jauna izirās ieplakas malā. Tomēr atceļā pagāja četras stundas. Airējot garām agrākajam svētajam ezeram, viņi pārliecinājās, ka ūdens pa krāteri vēl joprojām ieplūst ieplakā, tomēr visai vāji — acīm redzot, līmeņi jau bija gandrīz izlīdzinājušies. Dziļums šajā vietā pārsniedza trīs metrus, un ķeksis vairs nesniedzās līdz dibenam. Pie kupenām viņu prombūtnes laikā ūdens bija stipri cēlies un bija dziļāks par diviem metriem.

Uz terases palikušie sagaidīja biedrus pie ledus kāpnēm, lai palīdzētu viņiem izsēdināt no laivas izglābtos.

— Jus nevienu neatvedāt? — Kostjakovs izbrīnījies iesaucās.

— Tikai velti izvizinājāties? — piebilda Ņikiforovs.

— Visi, visi noslīkuši? — Annuira nobālusi čukstēja.

Ordins, protams, viņu nomierināja.