Saņņikova Zeme

Šādas domas māca vērotājus, kad tie no terases ar binokli veltīgi aplūkoja apkārtni cerībā ieraudzīt kaut kur kokos paglābušos cilvēkus. Tuvumā viņu nebija, bet tālumā mežu joslas aizsedza cita citu, turklāt attālums bija pārāk liels.

— Vai zināt ko? — Ordins iesaucās. — Mums taču ir laiva! Nolaidīsim to ūdenī un brauksim glābt Gorohovu un onkilonus, cik nu varēsim.

Tikko Ordins paspēja izsacīt šos vārdus, no muguras viņam ap kaklu apvijās maiga roka, Annuira piekļāvās ar vaigu pie viņa vaiga un čukstēja:

— Jā, jā, brauciet glābt mūsējos, tagad viņi jums nedarīs nekā ļauna.

— Bet kā mēs ar laivu tiksim cauri mežiem? — Kostjakovs vaicāja.

— Pirmkārt, visur ir zvēru takas, kas tagad pārvērtušās kanālos, un bez tam gar ieplakas malu, kur bija akmens krāvumi, tagad plešas plata josla tīra ūdens, — Gorjunovs atbildēja.

Ceļotāji steigšus pabrokastoja, pēc tam noņēma no nartām un samontēja laivu, ielika tajā stūri, ķeksi, airus, žāvētu gaļu, pudeli spirta, mazliet sausiņu no saviem trūcīgajiem krājumiem, virvi un cirvi.

— Braukt visiem, protams, nav nekādas jēgas! — Gorjunovs sacīja. — Pietiek ar diviem, citādi mēs diezin vai daudz izglābsim. Viens pārmaiņus pie stūres, otrs pie airiem. Kurš vēlas braukt?

Ņikiforovam vajadzēja uzraudzīt suņus, Annuira neprata airēt, tāpēc izvēlēties nācās tikai no trim. Nolēma atstāt uz terases vēl Kostjakovu.

— Palikušajiem tāpat pietiks darba, — Ordins sacīja. — Jums pa šodienu jāizcērt pakāpieni no terases uz augšu pāri klintīm.

Laivu ar virvēm no kupenas kores nolaida ūdenī, kas te jau bija kādu metru dziļš. Gorjunovs apsēdās pie stūres. Ordins ķērās pie airiem, un vieglā laiva ātri aizslīdēja pāri duļķainajiem ūdeņiem, kas klāja Saņņikova Zemi,

LAIVĀ PA SAŅŅIKOVA ZEMI

Ar vieglo, ātro, maz noslogoto laivu varēja nobraukt kādus desmit kilometrus stundā, tā ka pēc stundām trim laivinieki cerēja nokļūt līdz Amnundaka apmetnei. Abi vīri īrās pa klajajiem ūdeņiem ieplakas nomalē, tomēr turēdamies pie mežmalas, nevis kraujas pakājē, jo tur viegli varēja pilnā gaitā uzskriet kādam zemūdens akmenim un pārplēst plāno laivu. Laiva ātri slīdēja pa duļķaino ūdeni, kurā peldēja zari, sausas lapas, zāļu stiebri, beigti kukaiņi — ilgos gados krājušies gruži, kas bija klājuši augsni un tagad pacēlās virs ūdens, to stipri saduļķojot. Laiku pa laikam Gorjunovs ar ķeksi izmērīja dziļumu — tas bija lielāks par metru. No tā varēja secināt, ka lielākie dzīvnieki jau gājuši bojā, ja nav paspējuši paglābties tajos ieplakas rajonos, kur ūdens bijis seklāks vai kur nemaz nav uzplūdis, pieņemot, ka tādi rajoni vispār ir. Šis jautājums ļoti interesēja laiviniekus.

— Es visu laiku prātoju — no kurienes radušās tādas ūdens masas? — Ordins sacīja. — Vai tiešām uz laiku pārtrauktais pazemes ūdeņu pieplūdums tagad izraisījis tādus plūdus?

— Varbūt ieplakā ielauzies ūdens no jūras? Jūra taču ir tuvu, un svētā ezera krāteris to savieno ar Saņņikova Zemi, — Gorjunovs ieminējās.

— Tad ūdenim jābūt sāļam. Pagaršojiet, kāds tas ir.

Gorjunovs pasmēla ūdeni, norija mazu malciņu un pārējo izspļāva.

— Ūdens ir rūgti sāļš, — viņš konstatēja, — bet nav gluži tāds kā jūrā.

— Protams — tas šeit sajaucies ar ezeru ūdeņiem un izkausējis arī daudz sniega. Tagad skaidrs, ka ieslīgusi visa ieplaka, ja jau te varējis ieplūst ūdens no jūras.

— Bet tādā gadījumā ūdens nevar pacelties pārāk augstu. Varbūt tas jau sasniedzis augstāko līmeni.

— Ūdens līmenis ir atkarīgs no tā, cik dziļi ieslīgusi ieplaka, un no attiecības starp svētā ezera krātera diametru un ieplakas platību; krāteris ir visai šaurs, tur pretim ieplaka milzīga, un nepieciešams ilgs laiks, kamēr ūdens šeit pacelsies līdz jūras līmenim. Cik dziļi ieslīgusi ieplaka, mēs nezinām. Grūti iedomāties, ka tā ieslīgusi vienlaidu masā; drīzāk ieplakas dibens sašķēlies joslās, kas ikviena varēja iegrimt dažādā dziļumā.

— Tātad dažas joslas varēja palikt agrākajā līmenī un uz tām paglābās cilvēki un dzīvnieki?

— Cerēsim, ka notikumi risinājušies tieši tā, — Saņņikova Zemes iedzīvotājiem tā būtu laime.