Saņņikova Zeme

Vienmērīgi cilājās aira lāpstiņas, gremdējoties ūdenī gan labajā, gan kreisajā pusē, un vieglā laiviņa slīdēja uz priekšu melnajos ūdeņos; acis pierada pie tumsas un jau saredzēja meža sienu, kas bija pakāpusies atpakaļ, ar diviem baltiem zemnīcu kupriem uz tās fona, bet priekšā — klajumu, no kurienes plūda spēcīga straume. Klajuma vidū Gorohovs pamanīja lēzenu pauguru un juta, ka airēt kļuvis grūtāk. Viņš noprata, ka paugurs ezera vidū veidojas, izplūstot ūdenim, un, cīnīdamies ar straumi, sāka irties tam apkārt. Kad airētājs bija pabraucis garām ūdens pauguram, straume viņam palīdzēja. Drīz vien viņš nokļuva klajuma pretējā pusē pie mežmalas. Tagad vajadzēja atrast taku, kas veda uz dienvidiem; meža fonā balojošās zemnīcas palīdzēja jakutam orientēties, un viņš atcerējās, kādā virzienā no tām jāmeklē taka.

Beidzot Gorohovs to atrada un īrās projām pa šauro kanālu starp meža sienām; kļuva tumšāks, un vajadzēja airēt ļoti uzmanīgi, lai uz kāda zara nepārplēstu laiviņas plāno dibenu. Gorohovs nolika airi un ļāva, lai straume nes vieglo laivu. Tomēr drīz straume kļuva pavisam vāja, un pēdīgi sākās pretstraume, tā ka no jauna nācās ķerties pie aira; izmērījis dziļumu, Gorohovs konstatēja, ka ūdens nesniedzas augstāk par ceļiem.

Tikko viņš sāka airēt, priekšā atskanēja stiprs troksnis, ūdens šļaksti, sprauslošana un maurošana — acīm redzot, pa taku nāca meža vērši; tikšanās ar tiem bija ārkārtīgi bīstama. Gorohovs, ilgi nedomādams, iestūma laiviņu meža biezoknī divus trīs soļus no takas, aptvēra ar vienu roku koka stumbru, bet ar airi atspiedās pret zemi un sāka gaidīt. Šļaksti un troksnis ātri tuvojās, un tad pa šauro taku garām viņa patvērumam tusnīdami, šņākdami un sprauslodami tumšā masā sāka virzīties lieli dzīvnieki, spiezdamies cits citam virsū; tie steigšus bēga no plūdiem uz ziemeļiem. Vērši skrēja smagos rikšos, brizdami pa ūdeni gandrīz līdz vēderam, šķiezdami šļakatu strūklas un saceldami viļņus, kas aizvēlās dziļāk mežā. Ja Gorohovs nebūtu turējies pie koka un atspiedies ar airi pret zemi, viļņi droši vien viņu apgāztu; jakuts aizvadīja nepatīkamus brīžus, kamēr meža vēršu bars paskrēja garām un ūdens nomierinājās.

Viņš nepaspēja aizirties ne simt metru, kad no jauna izdzirda strauji tuvojamies troksni un šļakstus, un atkal viņam vajadzēja patverties meža biezoknī. Šoreiz garām aizjoņoja vairāki degunradži, kas sacēla tādus viļņus, ka Gorohovs tikai ar pūlēm noturēja laivu līdzsvarā; viņu apšļāca milzīgas ūdens šaltis.

— Esiet nolādēti, lempīgie radījumi, velns lai jūs rauj, nolāpītie lopi! — viņš rūca, slaucīdams seju. — Šitā tālu netiksim, ūdeni ne ar ko nevar izsmelt, tumšs ari kā ellē.

Degunradžu saceltie viļņi vēl nebija paspējuši norimt, kad jau tuvojās zirgu bars, vēl vairāk saviļņodams ūdeni; zirgi skrēja ātrāk nekā meža vērši, slējās pakaļkājās, cenzdamies tikt cits citam garām, sprausloja un zviedza.

Neaizīries līdz nākamajai norai, Gorohovs bija spiests paslēpties vēlreiz; tagad juku jukām bēga meža vērši un zirgi, bet tiem nopakaļ joza vēl kādi desmit lāči. Beidzot viņš izīrās klajā ezerā un devās pāri ūdeņiem, metot likumu apkārt ezera viducim, kur pacēlās ūdens paugurs; kad viņš bija gandrīz pašā vidū, ūdens pēkšņi sakūlās putās, pacēlās uz augšu, un viļņi gandrīz apsvieda laiviņu. Dārdi un ūdens šļaksti, kas atskanēja no ieplakas malām, liecināja, ka Saņņikova Zemi piemeklējis jauns zemestrīces grūdiens. Cīnīdamies ar viļņiem, Gorohovs beidzot sasniedza nākamo mežmalu, atrada kanālu un īrās tālāk, bet drīz vien neizpratnē apstājās; kanāls sadalījās trīs zaros, un naktī nebija iespējams izraudzīties vajadzīgo virzienu — ieplakas malas klintis nevarēja saskatīt, kompasa nebija, un zvaigznes neredzēja.

«Neko darīt, vajadzēs gaidīt, kamēr svīdīs gaisma,» Gorohovs nosprieda. «Droši vien rīts atnāks ātri: es taču tik ilgi klīstu pa ūdeņiem, bet zemestrīce sākās pēc pusnakts.»

SAMAŅA PĒDĒJA RUNA

Gorohovs iegriezās no kanāla meža biezokni, kur no klajuma un takas varēja aizvelties vienīgi pavisam vāji viļņi; piesējis tāšu laiviņu pie koka, viņš satinās segā, izstiepās garšļaukus un, viegli šūpodamies viļņos, aizmiga.

Jakuts pamodās vēlu no Raibā kaucieniem. Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka pa nakti ūdens stipri cēlies un piespiedis laiviņu pie koka zariem. Suns bija tā saspiests, ka nevarēja ne pakustēties. Lai atbrīvotu Raibo, vajadzēja ķerties pie naža un nogriezt vairākus zarus. Gorohovs mēģināja izmērīt ūdens dziļumu, bet nevarēja aizsniegt dibenu, kaut gan airis kopā ar roku bija vairāk nekā divus metrus garš.

«Tad nu gan ir plūdi!» jakuts nodomāja. «Tagad pa ceļam nevienu zvēru vairs nesastapšu — tie, kuri nav paspējuši aizbēgt, visi būs apslīkuši.»

Suns, atbrīvots no gūsta, apošņāja mantu maišeli, luncinādams asti un mīlīgi raudzīdamies saimniekā.

— Izbadojies, nabadziņš! — jakuts attapās. — Patiešām — laiks brokastot, tikai ēdamā mums tāds mazumiņš vien ir, un arī tēju nevar uzvārīt. Tāpat nomedīt neko vairs nevar!