Saņņikova Zeme

No sava novērošanas punkta viņš redzēja, ka Amnundaka zemnīca pa pusei jau sabrukusi; sievietes rosījās ap ugunskuriem un iznestajām mantām un bērniem, karavīri steigšus stiepa ārā no mītnes pārējo mantību. Drīz pēc tam, kad jakuts bija apsēdies uz zara, ieplaku satricināja jauns apakšzemes grūdiens; viņš juta, ka papele nodreb un sāk līgoties; Amnundaka zemnīcai iebruka vēl viens sāns; ļaudis pie ugunskuriem salīgojās, un daži pakrita, no jauna atskanēja kliedzieni un šausmu brēcieni; ieplakas malā iedārdējās nogruvumi. Un tūliņ viņš izdzirda kaut kur tuvumā, klajuma vidū, spēcīgu brikšķi. Paraudzījies uz to pusi, jakuts baltajā sniega segā, kas tikko manāmi iezīmējās uz melnā meža fona, saskatīja lielu, tumšu plankumu, kurā ātri zibēja balti lāsumiņi.

«Ezerā uzlūzis ledus!» viņš nodomāja. «Nevarēs iet pārtiešām. Nu gan ir ķibele!»

Kad zemes dunoņa un nogruvumu dārdi pieklusa, Gorohovs sadzirdēja šņākšanu un šļakstus, kas nāca no melna, ātri augoša plankuma puses.

— Vai tiešām ūdens kāpj pāri krastiem? Vai tik mūs šeit neapslīcinas? Kāds posts — ugunskuri applūdīs un ļaudis paliks tumsā! Man jau būs vieglāk aizbēgt projām no viņiem. Bet, ja nu arī citos klajumos ir ūdens, ka tad lai tiek uz priekšu? Ak tu posts un nelaime! Kalab gan es šeit paliku? Ja būtu laiva!

Un tad viņš atcerējās, ka, ezeram aizsalstot, onkiloni izvilka no ūdens divas bērza tāss laiviņas, ar kurām viņš ne vienu reizi vien bija braucis zvejot, un ieraka sniegā uz pajumes svešzemnieku zemnīcas aizmugurē, lai pasargātu tās no briežiem, kuri varēja salauzt trauslās laivas, ja tās būtu atstātas uz zemes. Gorohovs nomierinājās — laiva pavisam tuvu, kaut tikai onkiloni viņu nesagrābtu, iekām viņš tiks līdz pajumei!

Pa to laiku melnais plankums ātri auga un tā mala jau bija pienākusi soļus trīsdesmit no ugunskuriem; uzplūstošais ūdens aprija sniegu un vēlās aizvien tālāk un tālāk. Tad to pamanīja arī onkiloni. Kāds pieskrēja pie plankuma malas, pārliecinājās, ka tas kustas, un iesaucās:

— Glābieties, ūdens nāk, ūdens pārplūdina zemi!

Sacēlās neiedomājama kņada, atskanēja kliedzieni un raudas. Daži brēca: «Kāpiet kokos, kāpiet kokos!» Citi: «Kur ir laivas?» Trešie: «Paglābsimies balto burvju zemnīcā!» Karavīri grāba mantas, sievietes — bērnus.

Amnundaks pieskrēja pie sargkareivjiem, kas stāvēja ap ugunskuru svešzemnieku zemnīcas priekšā, un sauca:

— Kur ir baltais burvis? Vediet viņu šurp! Lai viņš aptur ūdeni — vai arī mēs viņu nodursim uz vietas!

Pēkšņi kaut kur no augšas atskanēja gari stiepts kliedziens:

— Onkiloni, bēdziet ātrāk uz ziemeļiem — tur nav ūdens! Glābieties un bēdziet uz ziemeļiem, uz ziemeļiem! To saku jums es, debesu gars!

Un pārbiedētie ļaudis tūliņ uztvēra šo mudinājumu atkārtodami:

— Uz ziemeļiem, bēgsim uz ziemeļiem, ātrāk!

Karavīri, apkrāvušies smagām nastām, sievietes ar bērniem un briežu bars juku jukām nekārtībā traucās uz mežmalu. Ūdens jau applūdināja tuvākos ugunskurus, un no tiem cēlās kodīgi dūmi, šņākdamas dzisa kvēlojošās pagales, un viss iegrima tumsā.

Amnundaks vēl stāvēja netālu no balto cilvēku zemnīcas. Karavīri, ieskrējuši mājoklī, lai izvestu ārā Gorohovu, atgriezās izbijušies.

— Baltais burvis pazudis kopā ar suni, izlidojis pa dūmeju, miteklis ir tukšs! — viņi virsaitim ziņoja.

Amnundaks, sasitis plaukstas, sargu pavadībā aizskrēja pakaļ savas cilts locekļiem uz mežmalu ziemeļos. Kad klajums bija kļuvis tukšs, Gorohovs nokāpa zemē, pieskrēja pie zemnīcas, novilka no pajumes tāss laiviņu kopā ar piesieto airi un, izkratījis no tās sniegu, aizstiepa pie papeles. Laivas priekšgalā iesēdināja Raibo, vidū ielika mantu maišeli un šauteni, pats iesēdās pakaļgalā, satvēra airi un sāka gaidīt. Onkilonu kliedzieni jau apslāpa tālumā, nodzisa pēdējie ugunskuri, un ūdens jau bija atplūdis līdz zemnīcas durvīm.

«Eh,» Gorohovs nodomāja, «laivā varētu vēl šo to aizvest, kaut vai zvērādas segu! Biedri droši vien atdevuši manu guļammaisu Annuirai, un arī iroties naktī būs salti.»

Viņš aizskrēja līdz zemnīcai, ieraudzīja, ka tās ieeja jau pieplūduši, ātri atgriezās pie aizdarītās spraugas, atkrava baļķēnus, izvilka segu un, ūdens vajāts, atgriezās pie laiviņas.

«Tā būs labāk,» viņš nodomāja, apsēzdamies uz viena segas gala un pārklādams kājas ar otru.

Ūdens jau šņākdams aprija sniegu ap vieglo laiviņu; visapkārt kļuva tumšāks, tikai zemnīcas baltais, apsnigušais jumts iezīmējās uz melnās noras fona. Tad laiviņa sāka peldēt, un Gorohovs aizīrās uz ezera pusi.

— Ardievu, mūsu māja! — viņš sacīja, irdamies garām zemnīcai. — Mums neiznāca te pārziemot, un neviens te vairs nedzīvos — ūdens visu izpostīs!