Saņņikova Zeme

Amnundaks deva rīkojumu, un uz visiem ugunskuriem aizskrēja karavīri.

«Ko gan vecais burvis vēl sadomājis?» Gorohovs prātoja. «Bet Raku joprojām nekur nav manāma. Sievietes piecēlušās un atstāj ugunskuru, atbrīvojot vietu; visas redzamas, vienīgi Raku nerādās. Citādi nav, ka viņi nabadzīti nobendējuši!»

Kad visi ģinšu pārstāvji bija sapulcējušies un apsēdušies visapkārt ugunskuram, šamanis piecēlās un, izslējis galvu un pastiepis rokas uz priekšu, teica:

— Lielas nelaimes uzbrukušas mūsu ciltij. Cik reižu jau drebējusi zeme un sabrukuši mūsu mājokļi kopš tā laika, kamēr baltie burvji atnākuši mūsu zemē, kur mēs agrāk dzīvojām tik mierīgi! Viņi atnāca un ieraudzīja, ka šeit ir laba dzīve, labāka nekā pie viņiem, kur allaž visu sedz sniegs un saule nesilda. Viņi redzēja, ka te ir meži un visādas zāles, labas ganības un daudz meža zvēru, ka mums ir daudz briežu. Un tad viņi nosprieda iznīcināt onkilonu cilti, lai sagrābtu mūsu zemi un ganāmpulkus. Viņi iztukšoja svēto ezeru, bet mēs ar asins upuri atgriezām ūdeni. Viņi izdarīja tā, lai uznāk aukstums, un ziema sākās par veselu mēnesi agrāk, un sniegs nekusa. Viņi domāja, ka mēs visi nosalsim. Tas nenotika — mēs kurinājām uguni savos mājokļos un sildījāmies. Tad viņi nolēma izdzīt mūs no mītnēm ar plūdiem; atkal sāka drebēt zeme, un ūdens gāzās ārā no zemes dziļumiem un applūdināja mūsu klajumus un mājokļus. Mēs izglābāmies: debess garu balss sūtīja mūs uz šejieni, kur nav ūdens. Tomēr mūsu mājokļi ir izpostīti, mūsu ganāmpulki izklīduši… Vai mēs vēl ilgi to cietīsim? Ziema ir tuvu, mēs visi iesim bojā, un baltie burvji paņems mūsu zemi. Viņi to gaida. Viņi sēž tur, pie sniegiem, un gaida, bet tas, kurš palika pie mums, okšķerē, uz kurieni mēs esam aizgājuši. Viņš klaiņo šeit tuvumā, bet viņu nevar atrast.

Šamanis apklusa un atvilka elpu; visu skatieni vērās viņā sasprindzinātās gaidās.

— Baltos burvjus vajag iznīdēt. Mēs uzņēmām viņus kā cienījamus viesus, devām viņiem mājokļus, pārtiku un jaunas sievietes. Viņi atmaksāja mums ar nedzirdētām nelaimēm … Vai tas viss ir tiesa, onkiloni?

— Tiesa, tas viss ir tiesa! — atskanēja ģinšu vecāko balsis.

— Mēs jau sodījām nepaklausīgo — vienu no tām sievietēm, kuras mēs devām viņiem un kura gribēja nodot savu cilti, tāpat kā izdarīja tā, kura aizbēga kopā ar viņiem uz sniegiem. Un baltais burvis, viņas vīrs, nevis aizstāvēja-viņu, bet pazuda, kaut gan sieva sauca viņu palīgā, kad slīka ūdenī, ko burvji bija izsaukuši no zemes dziļumiem. Tagad jums jāsagūsta visi burvji un jāupurē mūsu zemes labajiem gariem. Rīt simt labākie karavīri dosies uz sniegiem. Viņi uztaisīs plostus un irsies pāri ūdeņiem mūsu virsaiša vadībā; viņiem ir šķēpi un bultas, bet virsaitim pērkoni un zibeņi, ko mēs atņēmām baltajam burvim. Tagad mums ir vienādi ieroči, bet mēs esam daudzi, turpretim viņi ir tikai četri. Vai patiešām simt karavīri viņus nepieveiks? Lai arī puse krīt kaujā, tak mūsu zeme būs glābta un mēs dzīvosim tāpat kā agrāk. Ūdens neaizies atpakaļ zemē, mūsu mājokļi paliks izpostīti un mūsu ganāmpulki izklīduši, kamēr baltie burvji netiks upurēti. Es esmu to sacījis!

— Ak tu vecais, nelietīgais suns! — Gorohovs, klausīdamies šamaņa runā, murmināja. — Tu noslīcināji manu Raku un tagad taisies saķert mūs un nokaut kā briežus. Bet vispirms tu pats aizceļosi pie senčiem!

Gorohovs pacēla šauteni un nomērķēja uz šamani, kas stāvēja tieši viņam iepretim aiz ugunskura, spoži apgaismots tumšajā krēslas stundā, pacēlis rokas un izslējis galvu, iedvesmas pilnā pareģa pozā. Nodārdēja pērkons, un šamanis pakrita uz mutes, ar seju ugunskurā. Šausmu sagrābti, Amnundaks un ģinšu vecākie it kā pārakmeņojās; šamaņa kažokādas cepure uzliesmoja; attālāk stāvošās sievietes ievaimanājās. Un pēkšņi visi it kā pēc pavēles pacēla rokas pret debesīm, skaļi iekliedzās, saukdami pēc palīdzības, pēc tam aizsedza ar rokām seju; šo traģisko žestu atkārtoja trīs reizes. Tad piecēlās Amnundaks un svinīgi pasludināja:

— Balto burvju zibeņi nogalinājuši mūsu šamani par to, ka viņš aicināja mūs darīt viņiem Jaunu! Viņi ir visuvareni, un mēs nevaram ar viņiem cīnīties. Tā pareģojis lielais šamanis, kurš atveda mūsu senčus uz šo zemi… Izvelciet mirušo no uguns!

BAISAIS ATKLĀJUMS

Nošāvis samani, Gorohovs metās bēgt, cerēdams, ka apjukušie onkiloni tūliņ nemetīsies viņu vajāt un uznākusi nakts dos iespēju paslēpties — sliktākajā gadījumā — atkal kokā. Cauri krūmiem viņš izskrēja uz takas, pa kuru bija atnācis šurp dienā, un neapstājās, iekām nesazīmēja papeli, kurā bija atstājis mantas un suni. Ja vajātāji seko, jāuzkāpj šajā pašā kokā, kur mantu maišelis, sega un pārtikas krājums dos iespēju bez grūtībām pārlaist nakti, jo doties tālāk ar smagu nastu nevarētu tik ātri, bet līdz ūdenim bija vēl pāris kilometru.