Saņņikova Zeme

Kazačjes ciemats atrodas lēzenā paugurā Janas labajā krastā, augstāk par tās deltas sākumu, uz 71° z. pl., pie meža ziemeļu robežas. Dažas kazaku un tirgoņu mājas, jakutu jurtas un neliela baznīca stāv izklaidus paugura nogāzēs, gandrīz līdz jumtiem ieputinātas sniegā. Tikai dūmu strūklas, kas vijas no skursteņiem, dzirksteļu kūļi, ko virs jurtu čukuriem kurēdamies pasviež čuvali (kamīni), un apsnigušais zvanu tornis liecina, ka šeit, dziļajās kupenās, slēpjas cilvēku mitekļi — diezgan ievērojama.apdzīvota vieta Janas novada ziemeļos, kaut arī ir pavisam neliels ciemats. Uz ziemeļiem, austrumiem un rietumiem no tā plešas bezgalīga, līdzena tundra, ziemā — balts līdzenums, kuru klāj viļņaini sniega sadzinumi — lēzenas, cietas kupenas, ko saputinājušas un sablīvējušas niknas vētras, plosīdamās bezgalīgajos plašumos. Dienvidos melnē panīkuša, skraja meža josla, bet pie apvāršņa skaidrās dienās var saskatīt Kulara kalnu grēdas ieapaļās augstienes, kas, šķiet, nošķir Janas grīvu no pārējās pasaules.

Ceļotāji sagatavojās ekspedīcijai divās nedēļās un marta vidū, kad dienas garums jau sasniedza vienpadsmit stundas, atstāja ciematu. Ceļavīrus un viņu trīs nartas līdz Jaunsibīrijas salām pavadīja vēl piecas nartas ar kajuriem — suņu aizjūgu vadītājiem. Ar šīm nartām veda barību suņiem, pārtiku un visādas cilvēkiem vajadzīgas mantas, ko paredzēja atstāt noliktavā salās, kā arī izlietot pa ceļam uz arhipelāgu.

Ceļš veda uz ziemeļaustrumiem, pa vienu no Janas deltas attekām, garām Ustjanskas apmetnei, ko ļaudis bija pametuši, biežo plūdu spiesti. Tagad šis ciemats pazudis bez pēdām. Divās dienās pa ledu ceļotāji sasniedza upes grīvu. Zemā, līdzenā sauszeme nemanot pārgāja tikpat līdzenā, baltā okeānā. Tomēr tuvu un tālu pāri baltajam klajumam pacēlās salu lēzenie pauguri, bet pa labi — zemes ragi tālu uz ziemeļiem izvirzītajā kontinenta krastā. Ceļotāji devās šajā virzienā, šķērsodami jūras līčus un cenzdamies vismaz ik pārdienas nakšņot pie krasta, kur varēja salūkot kurināmo — jūras malku, izskalotos koku stumbrus, ko Jana bija atnesusi no dienvidiem un jūras bangas izsviedušas krastā.

Aiz muguras palika Jaroka sala, Maniko rags ar vientuļu jurtu, plašais Seļahas licis, Turuktaka, Vaņkas un Daričana zemes ragi. No šejienes līdz Čurkina ragam ekspedīcija virzījās gar krastu, pēc tam šķērsoja Abeļahas līci un apstājās Gorohova apmetnē, Svjatojnosa raga dienvidu pusē. Ar šo garo zemes ragu beidzas kontinents.

Ap divsimt kilometru garais ceļš no Janas grīvas aizņēma četras dienas, jo karavāna brauca nesteigdamās, lai jau pašā sākumā pārāk nenokausētu suņus. Torosi (stāvus saslieti un grēdās sablīvēti ledus bluķi, kas sakraujas, ledus laukiem spiežoties cits citam virsū; tie ir visgrūtāk pārvaramais šķērslis ceļojumā pa okeāna lediem) šajā milzīgajā, seklajā jūras līcī, kas dziļi iesniedzas kontinentā starp Ļenas deltu un SvjatojnOsa ragu, nebija visai augsti un neveidoja garas joslas, tā ka tiem varēja apbraukt apkārt ar likumu. Bija apmācies, taču rāms laiks.

Gorohova apmetnē bija divas būdas — dūmistabas, uzcirstas no izskalotajiem koku stumbriem, protams, bez logiem un krāsnīm, bet ar čuvalu — lielu, no akmeņiem sakrautu kamīnu, kas sildīja tikmēr, kamēr to kurināja. Dūmistabās laiku pa laikam mitinājās mednieki, pavasaros un rudeņos iedami uz roņiem un valzirgiem vai arī uzglūnēdami savvaļas ziemeļbriežiem un ledus lāčiem.

Pēc atbraukšanas apmetnē laiks pret vakaru noskaidrojās, un visi trīs ceļotāji steidzās uzkāpt Svjatojnosa lēzenajās augstienēs, kas aizsedza skatu uz atklāto jūru un pie okeāna izbeidzās ar melnām bazalta klinšu kraujām. Šajos apvidos no zemes dzīlēm senos laikos bija izplūdušas ugunīgas bazalta lavas straumes. Rāpdamies no viena klinšu bluķa uz otru, ceļavīri uzkāpa zemes raga plakanajā virsotnē. Priekšā pletās mirdzoši balts līdzenums — aizsalusi, sastingusi jūra, kur vietu vietām pacēlās robaini, sniegā ieputināti torosu vaļņi.

Aiz līdzenuma pie apvāršņa tieši ziemeļos tikko saskatāma vīdēja Lielā Ļahova sala — lēzens paugurs ar četrām virsotnēm; baltajā fonā izkaisītie melnie laukumi liecināja par klintīm un stāvām kraujām. Uz šo tuvāko Jaunsibīrijas arhipelāga salu, kas slavena ar mamutu ilkņiem, pāri jūrai dodas ilkņu vācēji. Gaisa līnijā līdz tai bija kilometru sešdesmit vai septiņdesmit. Mūsu polārpētnieku ceļš veda garām šai salai.

Saule norietēja. No ledus klajumiem sāka vilkt auksta vēja pūsma, un vērotāji steidzās vēl dienas gaismā nokāpt lejā apmetnē, kur jau kurējās kamīns, burbuļoja virs uguns pakārtā tējkannna un katls ar vakara azaidu. Uz paprāvas kastes, kas aizstāja galdu, bija salikti šķīvji, bet mazākās kastes noderēja par sēdekļiem. Gorohovs un Nikiforovs, sēdēdami pie kamīna ar pīpēm zobos, nepacietībā gaidīja atgriežamies biedrus, lai varētu ieturēt vakariņas. Viņi jau bija visu piekopuši, izjūguši suņus un izklājuši guļammaisus. No otras mītnes skanēja valodas un smiekli — tur bija apmetušies pārējo piecu nartu kajuri, kas pavadīja ekspedīciju līdz salām.