Saņņikova Zeme

Tādas pašas irdenas slāņkopās veido salas krastus, ko izskalo bangu gāzma, tāpēc rodas dažāda garuma stāvas kraujas vai pat pārkares, kurās iegrauzušās strautu un upīšu ielejas. Mūžīgais sasalums sastindzinājis šos slāņus no augšas līdz apakšai, un vasarā tie atkūst niecīgā dziļumā. Atkusušās zemes blāķi vai nu iegāžas jūrā, vai arī, no apakšas viļņu izskaloti, nobrūk lejā, un tādējādi jūra pamazām noārda salu. Ja nebūtu mūžīgā sasaluma, kas stipri aizkavē izskalošanas procesu, sala, izņemot tās granīta kodolu, jau sen būtu noārdīta.

Irdenajos slāņos ir ļoti daudz mamutu ilkņu, bet vietām pat veseli mamutu un viņu laikabiedru — garspalvaino degunradžu, pirmvēršu, Kanādas briežu, meža zirgu un daudzu citu dzīvnieku — līķi, kas mūžīgajā sasalumā saglabājušies neskarti, ar visu spalvu, ragiem un iekšējiem orgāniem. Taču, mūžīgā sasaluma slānim vasarā atkūstot zināmā dziļumā, strauti un upītes izskalo beigtos dzīvniekus, viņu kaulus un ilkņus un aiznes jūras krastā. Gluži tāpat stāvkrastā pēc atkušanas un izskalošanas šur tur parādās veseli izmirušie dzīvnieki vai viņu kauli, kas beigu beigās iegāžas jūrā, kur tos pa otram lāgam aprok sanesas. Bez tam dzīvniekus nereti iznīcina plēsīgie putni un zvēri, nenoniecinādami gaļu, kas mūžīgā sasaluma slāņos nogulējusi desmitiem tūkstošu gadu.

Šāda īpatnēja Lielās Ļahova salas uzbūve ik gadu pavasarī atvilina uz šejieni no kontinenta ilkņu vācējus; viņi brauc šurp savākt lēzenajā jūras piekrastē, strautu un upīšu grīvās un ielejās mamutu ilkņus, kas iepriekšējā gadā izskaloti no sasalušās zemes un vēl rēgojas atkusušajā slānī vai arī jau aiznesti jūras krastā. Mūžīgajā sasalumā ilkņi lieliski saglabājas un ir tikpat vērtīgi kā mūsu dienās dzīvojošo ziloņu ilkņi — tā saucamais ziloņkauls. Tirgoņi — gan šejienieši, gan atbraucēji — uzpirka mamutu ilkņus no vācējiem un veda uz gadatirgu Jakutskā, no kurienes tos sūtīja tālāk uz Sibīriju un uz Krieviju un izlietoja dažādu priekšmetu — ķemmju, aproču pogu, dažādu šķirstiņu, biljarda bumbu un citu mantu — izgatavošanai.

Citu izmirušo dzīvnieku kauli vācējiem neder; par tiem interesējas vienīgi zinātnieki, kas, pētījot atradumus, spriež par seno laiku dzīvnieku valsti. Tikai dzīvnieku līķi, laiku pa laikam šur tur parādīdamies, pievērsa ļaužu uzmanību, taču tie gandrīz vienmēr pazuda bez pēdām, jo ilkņu vācēji nezināja to nozīmi un neprata tos ne izmērīt, ne aprakstīt, ne arī pasargāt no bojāšanās.

Gorjunovs un abi viņa biedri jau vienu reizi bija apmeklējuši salu kopā ar ilkņu vācējiem un sāka interesēties, kāpēc ilkņi sastopami tieši šeit tik lielā skaitā. Tomēr viņi nespēja izskaidrot dīvaino parādību, un Kazačjē, protams, nevarēja atrast nekādu literatūru par šo jautājumu.

Šoreiz Gorjunovs nebija palaidis garām izdevību iepazīties ar literatūru galvaspilsētā un šo to no grāmatām atvedis arī līdzi. Tāpēc ceļotāji nosprieda pakavēties salā kādu dienu, lai uzmanīgāk aplūkotu stāvos krastus un pie reizes dotu atpūtu cilvēkiem un suņiem.

Olrā rītā visi trīs Gorohova pavadībā sāka soļot pa jūras krastu. Vasaras saule un jūra vēl nebija sākušas krasta ārdīšanu, kaut gan zemā saule, kuras stari krita uz sienām vertikāli, jau šo to bija paveikusi. Stāvkrasts sniedzās divdesmit līdz divdesmit piecu metru augstumā; no kraujas augšējās malas milzīgām krokām — gan augstākām, gan zemākām — nokarājās uz leju blīva, sasaluša sniega karnīzes, gluži tāpat kā dažkārt pēc spēcīga puteņa gar jumta malām savelvējas sniega dzegas.

Šeit, kur ziemā tik bieži plosās sniega vētras, bija izveidojušās četrus līdz sešus metrus garas, divdesmit līdz četrdesmit metru platas un vienu divus metrus biezas karnīzes. Zem šiem sniega sadzinumiem sākās krasta kraujas stāvā siena, kuras augšējā daļā mijās gan biezi ledus slāņi, gan smilšu un māla sanesas. Ledus veidoja dažāda platuma vienlaidu slāņus, un šķita, ka salas dziļumā iesniedzas milzīgas ledus sienas. Starp ledus masām gulēja sanesas — māls, smalkas smiltis un ledus plānās kārtiņās. Pie kraujas augšējās malas, tur, kur kāda sniega dzega bija nobrukusi lejā, varēja saskatīt, ka tiklab ledu, kā arī sanesas sedz smilšu, māla vai kūdras kārta, kas pie zemes virsmas nobeidzas ar melno tundras augsnes slāni, ko pašā augšā vēl klāj sniega sega.

Kraujas lejasdaļu lielāko tiesu piesedza ciets sniegs, sakrājies pa ziemu sienas aizvējā. Pa slīpo, astoņus līdz desmit metrus augsto sniega nogāzi varēja uzrāpties līdz pašai stāvajai sienai un pārliecināties, ka tiklab ledus masas, kā arī sanesu kārtas starp tām guļ virs vienlaidu ledus, kas tādējādi veido salas pamatu divpadsmit līdz piecpadsmit metru augstumā virs jūras līmeņa.

Apskatot krastus, ceļotāji ievēroja, ka dzīvnieku kauli atrodas nevis ledus slāņos, bet gan sanesās starp tiem. To apliecināja arī Gorohovs, kas bija apmeklējis salu daudzas reizes un dažkārt redzējis arī nobeigušos dzīvniekus; tie tāpat gulējuši sanesu slāņos.