Saņņikova Zeme

Kigiļaha kalnu grupai nosaukumu devuši augsti, fantastiski izroboti klinšu stabi, kas izveidojušies granīta dēdēšanas procesos. Mednieki un ilkņu vācēji saskata šajos klinšu stabos pārakmeņotu cilvēku figūras (kigi — cilvēks; kigijah — cilvēcisks, cilvēku) un izturas pret tiem ar māņticīgu cieņu.

Viņi, piemēram, bijuši ārkārtīgi neapmierināti, kad Bunge ar āmuru atskaldījis no klintīm iežu paraugus, un sacījuši polārpētniekam, ka šāda zaimošana nepalikšot nesodīta. Viņi teikuši arī, ka šajos klinšu stabos neviens nevarot uzrāpties, jo nekaunīgo pārdrošnieku tūliņ ielīšot bieza migla un viņš dabūšot galu, iegāzdamies kādā plaisā. Migla šeit patiešām uznāk pēkšņi un sabiezē ļoti ātri, tā ka māņticīgo ļaužu pareģojums viegli var piepildīties. Bungem arī nav izdevies uzkāpt nevienā klinšu stabā; viņa ceļabiedri nolikuši kalna pakājē ziedojumu — vara un sudraba monētas.

Gājiens pāri zemes šaurumam lika ceļotājiem krietni pasvīst; viņiem vispirms vajadzēja stiept nartas augšup pa stāvu krasta kraujā izskalotu gravu un tad pēc vairākiem kilometriem pāri paugurainei nolaisties lejā otrā pusē pa tikpat stāvu nogāzi.

Tikuši augšā stāvkrastā, kajuri pagriezās pret Kigiļahu un paklanījās kalnam, izlūgdamies laimīgu ceļu un labu izdošanos. Augstie, drūmie, pa pusei sniegā ieputinātie klinšu stabi gluži kā milzīgas drupas pacēlās kādus divpadsmit kilometrus atstatu no ceļotāju maršruta, tāpēc kajuri nevarēja ziedot Kigiļaham monētas un iztika ar šķipsnu tabakas, ko aizpūta no plaukstas uz kalna pusi. Gorohovs, vairāk attīstīts un apzinīgāks nekā viņa tumšie novadnieki, gan nepiedalījās ziedošanas ceremonijā, tomēr pārmetoši nolūkojās Ņikiforovā, kad tas smīkņādams izmeta:

— Paskat vien, cik daudz tabakas iznieko, māži tādi!

Pēc nolaišanās lejā no kraujas karavāna devās pa ledu uz ziemeļaustrumiem gar salas ziemeļrietumu krastu. Sala atgādināja neregulāru trijstūri ar kādu simt kilometru garām malām un pret ziemeļiem vērstu virsotni. Ceļš nebija grūts, jo torosu grēdas stiepās lielāko tiesu paralēli krastam, tā ka ceļotāji varēja braukt pa līdzenu ledu starp ledus blāķu vaļņiem, tikai paretam tos šķērsojot. Kajuri skubināja suņus, bieži raudzīdamies debesīs. Laiks, kas visā ceļā no Kazačjes turējās rāms un saulains, sāka maitāties: sauli aizklāja viegli, dūmakaini mākoņi, un no ziemeļrietumiem lāgu lāgiem uzpūta brāzmains vējš. Vajadzēja pasteigties, lai sniega vētra neuzbruktu karavānai nakšņošanai neērtā vietā. Kurināmo līdzi nebija paņēmuši, cerēdami atrast kaut kur krastā jūras malku. Apmēram divdesmit kilometrus no zemes šauruma gar jūru pacēlās tādas pašas ledus kraujas. Kādā vietā Gorohovs parādīja ceļotājiem stāvajā krastā tikko saskatāmu izskalojumu, pa kuru kādreiz bija izlauzušies uz jūru visi diezgan lielā Častnija ezera ūdeņi. Ezerā arvien mitinājās meža zosis, pavadot vasaru salā spalvu mešanas periodā, un tāpēc ezeru šai laikā bieži apmeklēja mednieki un ar rungām apsila simtiem zosu, kas, nometušas spalvas, nespēja pacelties spārnos. Kad ezers izzuda, zosis atrada patvērumu citur, bet ilkņu vācēji zaudēja iespēju sarīkot medības, kas deva viņiem un viņu suņiem pārtiku visai sezonai.

Aiz Lielās Ziemas mītnes upītes sākās līdzens krasts, bet salas vidiene pamazām kļuva augstāka, un tās centrā varēja manīt Haptagaja kalnu. Aiz upītes grīvas vajadzēja pakāpeniski attālināties no krasta un doties tieši uz Mazo Ļahova salu, nākamo salu ziemeļos, kuras dienvidu gala neskaidrās aprises jau varēja samanīt tālumā. Tomēr kajuri, uzmetuši skatienu apvāršņa rietumu pusei, atzina par labāku turēties pie paša krasta un vēl niknāk trenca suņus.

— Viņiem gribas lidz negaisa uznākšanai nokļūt Vaņkas ragā, — Gorohovs, pārmijis dažus vārdus ar kajuriem, paskaidroja. — Aiz raga labāk patverties no sniega vētras, un ari izskalotu koku tur daudz.

Pēc pusdienas, kad ceļotāji bija pabraukuši garām Bludnajas upītes grīvai, rietumu vēja brāzmas kļuva aizvien biežākas un pacēla no torosiem sniega smelkni, kas caurspīdīgos mākuļos joņoja gaisā un sīkās strūkliņās plūda pa sniega virsmu. Zemā saule cauri sniega putekļu plīvuram bija tik tikko saskatāma.

Sals pieņēmās. Pa līdzeno ledu suņi skrēja gandrīz auļos, un vīri uz slēpēm tikko spēja tikt viņiem līdzi, atvelkot elpu pēc trakā skrējiena tikai pie torosu vaļņiem, kur toties vajadzēja strādāt vaiga sviedros — palīdzēt suņiem pārvilkt nartas pāri ledus blāķiem.

Bet tagad jau tajos brīžos, kad vēja brāzmas pierima un tāle mazliet noskaidrojās, priekšā varēja samanīt Vaņkas raga tumšo siluetu. Ceļotāji pabrauca garām Tirskas upītes grīvai un sāka mest likumu apkārt zemes ragam, kas iesniedzās tālu jūrā. Bija pats pēdējais laiks: rietumos jau savilkās baismīgi, svina pelēki mākoņi, un splvajos vēja grūdienos tikai ar pūlēm varēja noturēties uz kājām; sniegs cirtās acīs un durstīja seju ar smalkām adatiņām; suņi skrēja, nodūruši galvu un sagriezuši to uz labo pusi.