Saņņikova Zeme

Viņš uzbukņīja gulētājus, un visi pieci četrrāpus izlīda ārā un sāka dzīt dziļāk ledū dzelzs mietiņus, kas turēja telti. Pēc tam visi tupus rāpus atvilka šurp trīs piekrautās nartas, novietoja tās apkārt teltij un, pārmetuši tai pāri virvi, piesēja telts malas pie nartām.

Tas viss prasīja lielas pūles: vējš gāza cilvēkus nost no kājām, aizcirta elpu, un sniegs triecās acīs; viri aklajā tumsā nevarēja saskatīt cits citu pat trīs soļu atstatumā.

Cauri vētras gaudām, vaidiem un svilpieniem, kas izlauzās no spraugām starp torosu blāķiem, soļus desmit attālāk varēja saklausīt cirvju klaudzoņu pie kajuru telts. Arī tur bija pamodušies un steidza nostiprināt telti.

Izdarījuši visu, ko varēja, vīri pārsaluši no jauna likās gulēt, taču ilgi nespēja sasildīties, jo spīvais vējš bija sadzinis sniegu piedurknēs un aiz apkakles. Kad sāka svīst gaisma, Gorjunovs, pamodies pirmais, pārliecinājās, ka vētra nerimstas. Tomēr telts gandrīz nemaz vairs nedrebēja; ar biezu sniegu pārklātās jumta slīpnes bija ieliekušās uz iekšu gluži kā milzīga dzīvnieka sāni un aiz smaguma draudēja pārplīst. Vajadzēja līst ārā un atrakt telts jumtu. Gorjunovs atstāja biedrus guļam un pats ķērās pie lāpstās. Cauri palsajai miglai jau vīdēja tuvākie torosu blāķi, vējš likās kļuvis rāmāks, biezām, mīkstām pārslām sniga sniegs.

Apslāpēts kliedziens un vaidi lika Gorjunovam pagriezties uz kajuru mitekļa pusi. Pirms brītiņa viņu telti vēl tikko manīja, bet tagad tā bija pazudusi. Noģidis ko nelabu, viņš skrēja pie kajuriem, gandrīz uz katra soļa paklupdams pār suņiem, kas gulēja, ierakušies kupenās. Izrādījās, ka telts, diezgan veca un izvalkāta, nav izturējusi sasnigušā sniega smagumu, pārplīsusi gar jumta šuvi un ar visu smago nastu uzgāzusies virsū gulētājiem. Tie, palikuši zem segām un sniega blāķa, nevarēja pat pakustēties un tikai dobji stenēja, smakdami aiz gaisa trūkuma.

Gorjunovs metās atpakaļ pie savas telts un uzmodināja biedrus, bet pats ar lāpstu skrēja pie kajuriem, lai raktu viņus ārā no sniega kapa. Drīz atsteidzās Gorohovs un Ordins un palīdzēja yiņam aizstiept sānis telts audeklu ar visu sniega blāķi un atsvabināt cilvēkus; viens kajurs jau bija paģībis, un vajadzēja krietni vien nopūlēties, līdz to dabūja pie samaņas.

Kamēr visi ņēmās ap sabrukušo telti, kļuva pavisam gaišs un sniega vētra, kā redzams, taisījās pierimt: sniegs vairs nesniga tik spēcīgi, vēja brāzmas kļuva retākas un austrumos parādījās tikko samanāma saule.

Ceļotāji atraka suņus un nartas, uzvārīja tēju un devās tālāk. Svaigi uzsnigušais sniegs mazliet apgrūtināja karavānas kustību, jo bija pārklājis visus nelīdzenumus, un suņi, tāpat arī nartas, bieži iegāzās dziļās bedrēs. Diviem vīriem uz slēpēm vajadzēja iet pa priekšu un iesliedēt suņiem taku.

Koteļnija salas kupris aizņēma jau ceturto daļu apvāršņa, un tagad varēja saskatīt gan lēzenu augstieņu grēdas, gan krasta kraujas, kurās cauri sniega segai melnēja atsevišķas klintis. Pa labi, mazliet atstatu, tikko saredzama pie apvāršņa, stiepās Fadejeva sala.

Ap saules rietu, tikuši pāri vairākām grūti pārvaramām torosu grēdām, ceļotāji sasniedza Lāča ragu un pēc tam ātri nobrauca vēl piecus kilometrus līdz mītnei salas dienvidaustrumu krastā. Te nebija tādu ledus sienu kā Lielajā Ļahova salā, cieto iežu krasts šeit veidoja augstu sienu, kas pacēlās pāri ledum, vai arī lēzenā nogāzē noslīga līdz jūrai un slēpās zem sniega kupenām.

GAR KOTEĻNIJA SALAS KRASTIEM

Būdiņa krastā bija pa pusei sabrukusi. Ilkņu vācēji šo salu apmeklē retāk, jo te viņu guvums ir mazs, bet nokļūt uz šejieni ir grūti. Tāpēc mītnes, ko atjauno vienīgi tad, ja salās notiek zinātniski pētījumi, gadiem ilgi netiek labotas, jumti sāk tecēt un iebrūk, sienas sagāžas. Tērēt laiku mājiņas labošanai vienas pārnakšņošanas dēļ nebija vērts, un, tā kā laiks turējās labs, ceļotāji apmetās turpat uz ledus.

Ritausmā visi pamodās no suņu koncerta.

— Citādi nav kā lācis! — Gorohovs iesaucās un puspliks izlēca no telts ar šauteni rokās.

Pārējie sekoja viņam un ieraudzīja interesantu ainu. Soļus desmit no suņiem vilcinādamies stāvēja trīs ledus lāči, jo visi astoņdesmit piesietie suņi šaudījās šurpu turpu, sliedamies pakaļkājās, nerimtīgi riedami, smilkstēdami un gaudodami. Šaušalīgais koncerts varētu uzmodināt pat miroņus. Lāči laikam nolūkoja, kuram sunim varēs vieglāk uzklupt, turklāt tā, lai tuvākie nevarētu ieķerties sānos vai mugurā. Zvēri jau tuvojās pašam tālākajam aizjūgam, kur vairāki suņi bija samudžinājuši saites un, bez mitas riedami, bezpalīdzīgi ķepurojās ciešā muzgulī. Bet tad no abām teltīm atskanēja šāvieni, viens lācis, ko bija trāpījusi Ordina šautenes sprāgstošā lode, nogāzās uz ledus, un abi pārējie ļekoja projām, atstādami asiņainas pēdas. Kajuri, Gorohovs un Gorjunovs metās bēgļiem pakaļ, ātri panāca vienu, acīm redzot, stiprāk ievainotu, un nogalināja. Trešais pazuda aiz torosiem.