Sargasi kosmosā

Pēc ārējā izskata spriežot, viņš atkal bija normāls cilvēks, taču tumšajās, nekustīgajās acīs dzirkstīja vājprāts. Rokā viņš bija sažņaudzis kaut kādu dīvainu caurulīti ar neparastas formas rokturi — tas neapšaubāmi bija ierocis. Nu jau Salzars bija pagājis garām portjerai… viņa galva aizsedza gleznu. Vēl trīs pēdas, un viņš būs pie durvīm. Pēkšņi Deina roku sagrāba silts tvēriens. Viņam bija sabiedrotais!

Deins pūlējās izdomāt nākamo kustību. Viņš gulēja uz muguras, ievīstījies biezajās segās. Negaidot uzklupt Salzaram bija neiespējami. Taču nedrīkstēja arī ļaut viņam sasniegt durvis, lai viņš varētu laist darbā savu ieroci.

Tad Muras tvēriens atslāba, un Deina roka tika strauji atgrūsta. Tas bija signāls. Deins cerēja, ka ir sapratis to pareizi. Viņš saspringa un, tikko viņa gultas biedrs izgrūda necilvēcīgu kliedzienu, izvēlās pāri gultas malai uz grīdas.

Gaisu pāršķēla zibens, un gulta acumirklī ietinās liesmās. Bet Deins jau bija sagrābis grīdsegas inalu un cik spēdams rāva to uz savu pusi. Salzars nepakrita, tikai uzgrūdās ar muguru sienai un meta kravas uzrauga palīgam ar savu ieroci. Tad no muguras ap gangstera kaklu prasmīgi, nesteidzīgā tvērienā apvijās divas rokas un piespieda viņu pie Van Raika varenajām krūtīm. Kravas uzraugs turpināja žņaugt savu upuri, līdz tā augums kļuva ļengans. Deins un Mura pieceļas no grīdas, katrs savā pusē liesmojošajai gultai.

No jauna sacēlās kņada, pienāca pilna istaba policistu, Salzaru aizveda un ugunsgrēku ātri nodzēsa. Deins noslīga uz krēsla — viņš tagad izjuta riebumu pret gultām. Tagad viņš vēlējās tikai atkal nokļūt savā kojā «Karalienē» — ja vien pēc visa pārdzīvotā vel būs spējīgs gulēt.

Van Raiks nolika uz galda Riča ieroci.

— Tas ir kaut kas jauns, — viņš sacīja. — Varbūt vēl viena Priekšteču rotaļlietiņa — vai arī vienkārši laupījums. To lai noskaidro federālie eksperti. Vismaz tagad ir skaidrs, ka ar mūsu dārgo doktoru ir cauri.

— Pateicoties jums, ser! — Deins pelnīti uzslavēja kravas uzraugu.

Van Raiks sarauca uzacis.

— Es taču tikai pieliku visai lietai punktu. Varēja beigties arī citādi, ja jūs nebūtu mūs brīdinājuši. Man šķiet, ka tā bija tava balss, Frenk, — viņš pievērsās stjuartam.

Mura nožāvājās, pieklājīgi aizsedzis muti ar plaukstu. Viņa formas jaka bija vaļā, un vispār viņš izskatījās mazliet nekārtīgs, taču, kā parasti, viņa sejas izteiksme nepauda nekādas emocijas.

— Kopīgas pūles, ser, — viņš atteica. — Es nebūtu pamodies, lai iekliegtos, ja par to nebūtu parūpējies Torsons. Arī paklāju viņš izmantoja prasmīgi. Es tikai brīnos, kāpēc Salzars vispirms nesadedzināja mūs, pirms klupt virsū jums…

Deins nodrebēja. Degošo gultas drēbju smaka viņu jau tā šķebināja. Viņam vajadzēja svaigu gaisu — daudz svaiga gaisa. Un viņš vienkārši nevēlējās domāt par tādu varbūtību, par kādu tikko bija runājis Mura.

— Tā, tas nu ir padarīts, — sacīja kapteinis Dželiko, kopā ar policijas kreisera komandieri atkal ienākdams istabā. — Riču jūs dabūjāt. Ko tad mums darīt — turpināt nīkt, kamēr jūs pārmeklēsiet kalnus, lai pārliecinātos, cik kuģu viņš sadragājis ar savu elles mašīnu?

— Man šķiet, kaptein, ka jums te vairs nebūtu ko uzkavēties, — iesāka komandieris, taču iejaucās Van Raiks:

— O, mēs nebūt nesteidzamies. Vēl jānoskaidro mūsu tiesības uz Limbo. Par to vēl nav bijusi runa. Mums ir Inspicēšanas dienesta atļauja, par kuru ir pienācīgi samaksāts un kura ir attiecīgi reģistrēta, turklāt to apstiprina dokuments, kas nodrošina mums visas tiesības uz šo planētu divpadsmit Zemes mēnešu laikā. Tagad tikai jāizlemj, uz cik lielu daļu šo atradumu mums ir tiesības…

— Kuģi, kas gājuši bojā noziedzīgas darbības rezultātā … — no jauna iesāka komandieris, bet kravas uzraugs viņu atkal veikli pārtrauca:

— Kuģu vraki taču šeit bija jau tad, ka Salzars vēl nebija šo planētu atradis. Šķiet, mašīna automātiski ieslēgusies un izslēgusies jau kopš Priekšteču laikiem. No vēstures viedokļa šajos kalnos jābūt veselai nenovērtējamu dārgumu noliktavai. Un, tā kā šim katastrofām nav nekā kopīga ar noziedzīgu darbību, es esmu pārliecināts, ka mums ir pilnīgi likumīgas tiesības uz šīm bagātībām. Mūsu cilvēki, nemaz daudz nepūlēdamies, atraduši vismaz divus kuģus, kuri gājuši bojā jau pirms Salzara ierašanās. Divus — tātad te to var būt savs simts!.. — un viņš labsirdīgi uzsmaidīja kreisera komandierim.

Kapteinis Džeiiko klausījās un, šķiet, nekur vairs nesteidzās. Viņš apsēdās blakus savam kravas uzraugam, gluži kā sagatavojies parastām tirdznieciskām sarunām.

Kreisera komandieris iesmējās.

— Nu, mani jūs šai strīdā neievilksiet. Es varu jūsu atļauju anulēt un iesniegt protestu Ģenerālštābam — turklāt es varu arī nogādāt jūs karantīnas stacija uz Poldara, kur atrodas mūsu tuvākais postenis. Pie tam nekavējoties un, ja vajadzīgs, konvoja pavadībā. Nedomāju, ka Federācija tuvakajā laikā atdos kādam tiesības uz Limbo.