Sargasi kosmosā

Viņi vēl neuzdrošinājās tuvoties kvēlojošajām durvīm, ko mehāniķis bija izgriezis. Taču viņš jau bija iebāzis ieroci makstī, tātad uzskatīja darbu par padarītu. Tagad viņš pienāca pie pārējiem, atbīdīdams sejsegu, un varēja redzēt, kā spīd viņa nosvīdusī seja. Ar cimdotajām rokām Kosti ņēmās enerģiski dauzīt pa gruzdošajam vietām jakā un biksēs, izplatīdams apdegušas ādas un auduma smārdu.

— Kas tur ir? — vaicāja Deins.

Kosti sarauca degunu.

— Cits gaitenis, un tajā ir tumšs kā peklē. Bet mēs vismaz varam tikt ārā no labirinta!

Kaut gan visi dega nepacietībā turpināt ceļu, vajadzēja nogaidīt, līdz varēs droši doties cauri izgrieztajām durvīm, kas joprojām izstaroja karstumu. Viņi sakārtoja ķiveres, ievīstīja Ali neaizsargāto galvu

rīgelieša jakā un bija gatavi doties uz priekšu. Bet pirms tam Kosti pēdējo reizi pievērsās gūsteknim.

— Mēs varētu ņemt tevi līdzi, — viņš paziņoja. — Bet baidos, ka tu ceļā izcepsies, turklāt tu mums tikai traucēsi, ja tur, ārā, iznāks saķeršanās ar taviem drauģeļiem. Tāpēc mēs tevi vienkārši iesaldēsim — tā sakot, līdz pieprasījumam.

Viņš sasēja rīgelietim kājas, savilka ciešāk saites uz rokām un pavēla viņu tālāk no karstās gaiteņa sienas.

Tad, ielenkuši Ali, viņi ātri izgāja pa atvērumu gaitenī. Atkal viņus ieskāva tumsa, un visi pārliecinājās, ka arī te, tāpat kā labirintā, lukturīši ir bezspēcīgi. Taču ceļš viņu priekšā vismaz bija gluds un taisns, bez sānejām, kuras varētu vest nepareizā virzienā.

Visi palēnināja gailu, lai Ali varētu tikt līdzi, un sadevās rokās, kā bija to darījuši labirintā.

— Tumšs kā ķešā!.. — vispārējā klusumā noņurdēja Kosti. — Vai tiešām šiem Priekštečiem nebija acu?

Ali sagrīļojās, un Deins ātri aptvēra viņu ap pleciem. Viņš juta inženiera palīgu saraujamies — acīmredzot neveiklas tvēriens bija sagādājis viņam sāpes. Taču Ali neizdvesa ne skaņu.

— Te ir izeja, mēs esam sasnieguši gaiteņa galu, — paziņoja Mura. — Tiesa, tālāk ir cits tunelis — platāks, daudz platāks…

— Jo platāks ceļš, jo svarīgāka viela, uz kurieni tas ved, — ierunājās Deins.

— Un tā mēs izkļūsim ārā no šejienes, — piebilda Kosti. — Man apnicis klaiņot pa šo mēslu bedri. Uz priekšu, Frenk, ved mūs!

Visi četri devās tālāk. Sekoja ass pagrieziens pa labi. Tagad viņi soļoja cits citam līdzās, un Deinam radās kaut kāda telpas izjūta, lai gan tumsa joprojām bija tikpat necaurredzama.

Pēkšņi viņi apstājas — šoreiz nebija vainīga siena, bet troksnis — priekšā atskanēja kliedziens un šāviena troksnis. Brīdi vēlāk norībēja vēl viens šāviens.

— Gulties! — nošņāca Mura. Bet pārējie jau to darīja bez teikšanas.

Deins noslīga zemē, novilkdams Ali sev līdzi. Tagad viņš gulēja, pūlēdamies izprast, ko nozīmē mežonīgais troksnis, kura atbalsis viņš dzirdēja.

— Kaut kāda sadursme… — starplaikā starp šāvieniem ierunājās Kosti.

— Un tā tuvojas mums, — Deinam pie auss piebilda Ali.

Kravas uzrauga palīgs izvilka blasteru, pats nesaprazdams, ko ar to tagad darīt. Nebija taču nekādas jēgas uz labu laimi bliezt tumsā!

— A-ā-ā-ā!

Tas nebija niknuma kliedziens — tur kliedza nāvīgi ievainots cilvēks. Un Ali bija taisnība — kauja tuvojas viņiem.

— Atpakaļ pie sienām, — pavēlēja Mura, bet atkal par vēlu — viņi jau atkāpās.

Deins sagrāba Ali aiz formas jakas un, vilkdams viņu sev līdzi pa labi, juta audumu plīstam. Nokļuvuši pie sienas, viņi saspiedās kopā un gaidīja.

Tumsu virs viņiem pāršķēla uzliesmojums. Lai gan gaisma apžilbināja, Deins paguva saskatīt kaut kādus melnus formas tērpus. Un tad vairs tikai sarkani kvēlojošs plankums liecināja par to, kur sienā bija triecies blastera lādiņš.

— Augstais dievs, — čukstēja Ali. — Ja viņi sāks šaut mūsu virzienā, mēs izcepsimies!

Tuvojās soļu troksnis, un Deins sastinga, sažņaudzis rokā blastera rokturi. Varbūt šaut trokšņa virzienā, lai notriektu skrējējus, pirms viņi pienāk pārāk

tuvu? Tomēr viņš nespēja piespiest sevi to darīt. Pārāk dziļi viņā bija iesakņojušās pamācības izvairīties no asinsizliešanas, līdz to nespiež darīt galēja nepieciešamība.

Pēkšņi atmirdzēja gaisma. Ta nebija pelēcīgā, spokaina blāzma, kādu reiz bija izstarojušas labirinta sienas, bet spilgts, dzeltens stars — normāls un pierasts. Un tagad viņi ieraudzīja pieplokam pie grīdas piecus stāvus — tie vairs nebēga, bet gatavojās pēdējai cīņai ar saviem vajātājiem!

18. LAIMĪGU STARTU!

— Federācijas vārdā — padodieties! — nodārdēja kaut kur no augšas.

— Policija! — iesaucās Ali.

«Viss kārtībā — tātad policijas kreiseris ir laimīgi nolaidies,» nodomāja Deins. Bet kuri tur, priekšā, tad īsti pārstāvēja likumu — tie, kuri gaidīja uzbrukumu, vai iie, kuri nogaidīja, lai uzbruktu?

Gaisma arvien vairāk tuvojās, līdz viens no gulošajiem izšāva tieši uz prožektoru. Tas nodzisa, atskanēja atbildes šāviens, un kāds iekliedzās.