Sargasi kosmosā

Taču Deins jau bija pielicis roku sienai, kas bija viņiem aizšķērsojusi ceļu, un viņa pirksti sataustīja tās virsmu. Tas vairs nebija gludais Priekšteču darinātais materiāls, bet raupjš akmens. Viņi bija sasnieguši dabisku klinti — alas robežu! Arī pats Mura to apstiprināja.

— Tā ir klints — labirinta gals.

— Bet kur ir izeja? — neatlaidās Kosti.

— Izeja ir slēgta, jo jūs salauzāt sviru, — atteica rīgelietis. — Visas izejas kontrolē iekārta …

— Ja jau tā, — pirmo reizi, kopš viņi bija sākuši iet, ierunājās Ali, — tad ko jūs darījāt agrāk, kad jums vajadzēja mašīnu izslēgt? Sēdējāt ieslēgti, kamēr tā netika iedarbināta no jauna?

Atbildes nebija. Tad Deins izdzirdēja tumsā kaut kādu kustību un savādu kņadu, kuru noslāpēja Kosti dobjais bass:

— Kad mēs uzdodam jautājumus, tu, čūska, tad ir jāatbild, citādi būs slikti! Ko jūs darījāt agrāk, kad izslēdzāt mašīnu?

Atkal bija dzirdama kņada. Pēc tam aizsmakusi atbilde:

— Mēs palikām šeit, kamēr to iedarbināja no jauna. To izslēdza tikai šad tad.

— Kad šeit uzturējās Inspicēšanas dienesta darbinieki, tā bija izslēgta dienām ilgi, — izlaboja Deins.

— Tad mēs tai vispār netuvojāmies, — ātri atteica rīgelietis — pārāk ātri.

— Kādam bija jāpaliek šeit, lai ieslēgtu mašīnu, kad jūs to vēlējāties, — uzsvēra Ali. — Ja durvis būtu bijušas slēgtas, jūs netiktu ne iekšā, ne ārā…

— Es neesmu inženieris, — rīgelietis bija zaudējis da'ļu savas bezrūpības un saīga.

— Nē, tu esi tikai viens no Riča rokaspuišiem. Un, ja no šejienes ir izeja, tad tu to zini, — noskaldīja Kosti.

— Kā ar jusu caurulīti? — Deins pievērsās Mu- ram, jo stjuarta ilgstošā klusēšana viņu mulsināja.

— Es jau mēģināju, — uzrunātais atbildēja.

— Bet tā nedarbojas, vai ne! Nu, čūska, klāj vaļā!..

Atkal bija dzirdama kņada, tad ierunājās Ali:

— Ja tā ir klints un ja te ir īstā vieta — kā būtu, ja pamēģinātu ar blasteru?

Pārgriezt klinti! Deins uzlika roku uz maksts. Blasters varēja griezt akmeni, turklāt daudz vieglāk nekā cieto labirinta sienu materiālu. Šī ideja pārņēma savā varā arī Kosti — viņa «pārliecināšanas» metožu radītais apslāpētais troksnis mitējās.

— Jāatrod tikai īstā vieta, — turpināja Ali. — Kur ir durvis …

— Nu, to mēs uzzināsim no šīs čūskas, vai ne? — noņurrāja mehāniķis.

Par atbildi atskanēja kaut kāda neskaidra šņukstēšana. Kosti acīmredzot to noturēja par piekrišanas zīmi, jo brīdi vēlāk jau spraucās garām Deinam, stumdams gūstekni sev pa priekšu.

— Nu ko, vai te? Nu, pielūko, puisīt, lai tā būtul

Deins tikko noturējās kājās, kad Kosti gandrīz me-

šus uzmeta rīgelieti viņam virsū. Viņš ar elkoni atgrūda to pie sienas un gaidīja.

— Tas esi tu, Frenk? Paej sāņus, puis… visi paejiet sāņus!

Deinam uzgrūdās virsū vēl kāds ķermenis, un viņš kopā ar rīgelieti un Muru pakāpās atpaka|.

Sargi seju, muļķi! — iesaucās Ali. — Sāc ar minimālu jaudu, lai redzētu, kā tā lieta iet!..

Kosti iesmējās.

— Es šito lietiņu pārzināju teicami, dēliņ, kad tu vel mācījies staigāt. Laiks tagad parādīt, uz ko spējīgs tēvocis Kosti. Nu, laimīgu startu!

Gandrīz vienlaikus ar šo bravūrīgo lozungu, kurš bija skanējis neskaitāmos bāros, kad tirgoņi bija atgriezušies mājās pēc ilgiem ceļojumiem, izšāvās apžilbinoša liesma, padarīdama viņus visus aklus.

Deins, ar roku sargādams acis, caur pirkstiem lūkojās, kā žilbinošais kūlis koncentrējas uz klints, kā akmens sakarst vispirms līdz sarkankvēlei, tad līdz baltkvēlei, izkūst un urdzošā straumītē tek uz grīdas. Dedzinošiem viļņiem vēlās virsū karstums, piespiežot visus atkāpties — visus, izņemot vienu milzīgu stāvu, kurš palika savā vietā, pavērsis ieroci pret klinti un nolaidis ķiveres sejsargu, laiku pa laikam nodrebēdams, kad no stobra izšāvās jaunas strūklas un triecās pret drūpošo sienu. Kā gan Kosti varēja izturēt šo svelmi? Tam vajadzēja iet pāri cilvēka spēkiem.

Stars joprojām neatlaidīgi grieza akmeni, kas, caurumam arvien palielinoties, plēksnēm vien bira uz visām pusēm. Izlādēšanās indīgie izgarojumi spiedās rīklē, izraisīja mokošu klepu, kairināja acis un lika tām asarot. Taču Kosti stāvēja savā vietā stabili kā robots.

— Kari! — Ali sauciens pārgāja kliedzienā, — uzmanies … apstājies!

Atskanēja brīkšķis, no klints atdalījās liels gabals un dārdēdams nobruka uz gaiteņa grīdas. Mehāniķis pēdējā brīdī parāvās sāņus tikai tik daudz, lai viņu neķertu. Ar brīvo roku viņš uzsita pa kādu gruzdošu vietu uz biksēm. Taču otra roka nenodrebēja, tvēriens neatslāba un iznīcinošais stars turpināja urbties tieši tajā vietā, kur vajadzēja.

Liesmas atblāzmā Deins ieraudzīja rīgelieša seju. Ar savām platajam acīm viņš kā hipnotizēts blenza uz Kosti, un šajā skatienā atspoguļojās šausmas. Viņš atkāpās tālāk no priekšā pavērtajiem elles vārtiem, taču šķita, ka viņš vairāk baidās no cilvēka, kas to visu bija uzsācis, nekā no blastera.

— Gatavs! — atskanēja ķiveres apslāpētā Kosti balss.