Sargasi kosmosā

«Pilna jauda tiks ieslēgta pēc divām stundām,» domāja Deins. «Ja es pa šo laiku paspētu atgriezties kopā ar Muru… un varbūt ari ar Kosti un Ali… Šī svira, kuru grasījās nospiest rīgelietis, — tā droši vien ieslēdz kaut ko svarīgu. Ja mēs varētu ieņemt šo telpu un sagūstīt tajā esošos ļaudis, mums izdotos uzzināt par mašīnas darbību vēl ko vairāk. Pieņemsim, ka policijas kreiseris sekmīgi nolaižas tūlīt pēc noziedznieka, kuram tas seko!.. Ko man tālāk darīt?»

Jautājumu viņa vietā izšķīra Ričs. Joprojām ritmiski gremodams, gangsteru barvedis devās pie slepenajām durvīm.

— Divas stundas, tu saki? — viņš iedams izmeta pār plecu. — Mums visiem būs labāk, ja tu to paveiksi uz pusi īsākā laikā, saprati? Es atgriezīšos pēc stundas — sagatavojies uz to laiku dot pilnu jaudu. — Ātri pamājis rīgelietim, Ričs izgāja pa atvērumu sienā.

Tagad Deins bija gatavs viņam sekot. Viņš nogaidīja, līdz Ričs bija pietiekami tālu, un devās viņam nopakaļ pa līkumotajiem gaiteņiem. Gangsteris gāja pārliecināti, kā pa labi pazīstamu ceļu. Vēl pirms viņi bija nonākuši vienā līmenī ar Muras improvizēto nelielo bāku, kuru Ričs no lejas saredzēt nevarēja, Deins jau bija atšifrējis labirinta noslēpumu. Divi pagriezieni pa labi, tad viens pa kreisi, vēl trīs pa labi, izlaist vienu eju un atkārtot visu no jauna. Ričs to visu veica četras reizes, un Deins bija pārliecināts, ka tā tas turpināsies lidz pat izejai no labirinta. To sapratis, viņš pagaidīja, līdz gangsteris attālinās par kādiem pieciem gaiteņiem, un devās uz telpu, kurā bija atstājis Muru un Ali.

Muras pūliņi nebija bijuši veltīgi — Kamils jau bija piecēlies un staigāja. Tikko Deins bija nokāpis pa primitīvajām kāpnēm, abi nepacietīgi mudināja viņu stāstīt.

— … Lūk, tādas tās lietas, — Deins pabeidza savu ziņojumu. — Policijas kreiseris seko šim putnam pa pēdām. Kamēr viņi nav nonākuši atmosfērā, nekas nedraud. Taču, tikko mašīnas jauda atkal sasniegs maksimumu … — viņš uzsita knipi.

— Tagad ir mūsu kārta rīkoties! — Kamils vēla vārdus pār uzpampušajām lūpām. — Mums jāizslēdz šī iekārta. Pavisam!

— Jā, — noteica Mura, piegājis pie sienā izveidotajiem pakāpieniem. — Bet vispirms jāatved šurp Kosti…

— Kā jūs domājat viņu nogādāt uz šejieni? Viņš taču teica, ka nevarot iet pa sienām …

— Ja cilvēks ir spiests, viņš var paveikt visu, — atbildēja Mura. — Jūs palieciet šeit, un es atvedīšu Kosti. Bet vispirms parādiet man ce|u uz šo «sirdi»…

Deins aiz stjuarta vēlreiz uzkāpa uz sienas un aizveda viņu garām trim starptelpām uz gaiteni, kurā bija redzējis līkumojam Riču. Kad viņš paskaidroja Muram maršruta sistēmu, stjuarts pasmaidīja savu rāmo smaidu.

— Ļoti vienkārši, vai ne? Tagad paliec pie Kamila… un nedari nekādas mu'ļķības, kamēr es atgriezīšos. Tas viss ir augstāka mērā interesanti…

Deins paklausīgi devās atpakaļ uz telpu, kurā bija palicis inženiera palīgs. Kamils sēdēja uz grīdas, atspiedies ar muguru pret sienu un pievērsis savu savainoto seju lukturīša gaismai. Deina zābakiem noklabot uz grīdas, viņš pagrieza galvu.

— Laipni lūdzam, — viņš nočāpstināja. — Tagad pastāsti man kaut ko vairāk par šo iekārtu …

Viņš uzdeva veselu virkni jautājumu par to, ko Deins bija redzējis, un kravas uzrauga palīgs atbildot vairākas reizes sapinās. No mašīnām viņš bija redzējis visai maz, jo tās sedza pārvalki. Tāpat viņš nevarēja aprakstīt arī vadības pulti, jo tobrīd viņa uzmanību vairāk bija saistījuši cilvēki pie tās. Un atkal Deinu pārņēma nepiemērotības sajūta. īstam tirgotajam bija jātur acis vaļā, un ne uz brīdi viņš nedrīksteja atslābināt uzmanību. Tagad Deins acīmredzot bija palaidis garām vēl vienu izdevību. Un viņā atkal pamodās vecā nepatika pret inženiera palīgu.

— No kurienes viņi ņem enerģiju? — Ali brīnījās. — Mums nav nekā tamlīdzīga — gluži nekā! Te jābūt tādām lietām, kas mums palīdzēs pavirzīties uz priekšu par daudziem gadiem… par vairākām paaudzēm …

— Protams, tikai tad, — nedaudz skeptiski piebilda Deins, — ja tas viss nonāks mūsu rokās. Pa- gaidam mēs vēl neesam uzvarējuši.

— Un neesam arī cietuši sakāvi, — atcirta Ali.

Šķita, ka viņi mainījušies lomām. Tagad Kamils

cēla gaisa pilis, bet Deins atvēsināja viņa sajūsmu.

— Eh, ja šī vieta būtu manā un Štoca rīcībā kaut uz pāris stundām! Zvēru pie Melnā Cauruma, mums ir vareni paveicies, ka mēs ieguvām šo Limbo…

Ali šķita pilnīgi aizmirsis, ka stāvokļa noteicējs lielā mērā joprojām ir Ričs, ka «Karaliene» ir piekalta pie planētas un ka ienaidnieka rīcībā ir spēki, kas var padarīt šo cietoksni neieņemamu. Jo rožaināka Kamilam rādījās nākotne, jo drūmāk Deins raudzījās uz tagadni. Taču drīz vien kluss uzsauciens no augšas lika viņiem pacelt galvas.

— Mura! — Deins pielēca kājās. Stjuartam bija veicies — uzlicis roku viņam uz pleca, uz sienas stāvēja vēl viens cilvēks.

— Jā! — no augšas atskanēja apslāpēta balss, — jums jākāpj augšā. Atri, laika ir maz!

Pirmais kāpa Ali, pāris reizes klusi ievaidēdamies aiz sāpēm sasistajā ķermenī. Deins paņēma lukturīti, izslēdza to un sekoja biedram.