Sargasi kosmosā

— Vai nu pati iekārta, vai kaut kas svarīgs, kas ar to saistīts. Caur labirintu var iziet… ja vien zina ceļu. Pa visu šo laiku, kopš es te klīstu, es divas reizes dzirdēju ļaužu balsis, vienu reizi tepat aiz sienas. Bet man tā arī neizdevās atrast pareizo ceļu. — Ali nopūtās. — Es jau taisījos izlaist garu, kad pēkšņi kā no debesīm nokritat jūs.

Deins aplika jostu un izvilka blasteru. Noregulējis to uz minimālo jaudu, viņš sāka izdedzināt sienā trūkstošos pakāpienus.

— Mēs varam to pameklēt, — viņš sacīja, joprojām turpinādams strādāt.

— Tas būs jādara jums, — noteica Mura. — Un pēc iespējas nemānāmi, izvairoties no jebkādiem starpgadījumiem. Ali nespēj iet pa sienām, vismaz pagaidam nē. Paskatieties — varbūt no augšas jums izdodas ieraudzīt ceļu, par kuru viņš runa. Un pēc tam jūsu vadība mēs varam doties uz priekšu …

Tas izklausījās saprātīgi. Kamēr Deins gaidīja pakāpienus atdziestam, Mura pavēstīja Ali, kas noticis, kopš viņš bija pazudis. Ali savukārt izstāstīja savus piedzīvojumus.

— Divi no viņiem bija gaidījuši paslēptuvē un uzklupa man, — viņš sacīja, acīm redzami kaunēdamies par savu ncpiesardzību. — Katram bija savs lidapa- rats! — Viņa balsi ieskanējās godbijība. — Bet ko nu par to! Augstais kosmos, šī planēta taču ir vesela Priekšteču tehnikas noliktava! Ričs izmanto šīs mašīnas, nezinādams nedz to funkcijas, nedz, kā tās dar-

iyo bojas — ar vārdu sakot, nezinadams neko! Kā jau teicu, šie kalni ir vesela noliktava. Nu, tātad viņi mani sagūstīja, apdullināja… Kad es atjēdzos, biju sasiets un atrados vienā no viņu posmainajām apvidus ma- šīnām. Pēc tam Ričs ar dažiem saviem rīkļurāvējiem sarīkoja nelielu nopratinašanu… — Ali balss skanēja drūmi, un viņš neiedziļinājās sīkumos, taču par notikušo pietiekami daiļrunīgi liecināja viņa seja. — Tad viņi pateica dažas asprātības un ieslodzīja mani te; šķiet, kopš tā brīža es visu laiku esmu riņķojis apkārt. Bet — vai jūs saprotat, ka tieši šo vietu visi meklē jau gadiem? Priekšteču tehnika turklāt ir jauna, kā tikko izgatavota! Ja mēs tiktu ara no šejienes…

— Jā, vispirms jātiek arā, — iejaucās Mura. — Un arī iekārtā …

Deins uzmeta skatienu sienas augšmalai.

— Kā es jūs atkal atradīšu?

— Peilējot. Turklāt… — Mura paņēma lukturīti, noregulēja to uz mazāko jaudu un nolika uz grīdas, tā lai gaismas stars būtu versts uz augšu. — Kad būsiet augšā, paskatieties, vai bus labi redzams.

Turēdamies pie pakāpieniem, Deins uzrāpās uz sienas un atskatījās. Ja, laternas gaismas stars vertikāli šķēla tumsu, tuvumā atgadinot «Karalienes» bāku. Viņš pamaja abiem biedriem lejā un devās ceļa, vii» zīdamies uz labirinta centru, kur, pēc Ali domām, bija meklējama iekārta.

Sienas, liecoties un veidojot asus pagriezienus, veda te pa labi, te pa kreisi, un Deinam laiku pa laikam vajadzēja griezties atpaka'ļ. Nekur nebija neviena gaiteņa, kurš nebeigtos ar strupceļu. Un, ja arī tads bija, tad to varēja atvērt tikai ar skaņu signālu, bet citādi visi likās vienādi.

Taču Deins ar visu ķermeni izjuta apslēptas iekārtās dobjo ritmu. Katrā ziņa viņš atradās netālu no ta avota. Pēkšņi priekšā pelēkajā krēsla kļuva redzama savāda atblāzma. Tā nebija laternas gaisma — drīzāk šķita, ka šajā sektorā intensīvāk spīd sienas. Tuvodamies šai vietai, Deins palēnināja soli, baidīdamies sevi nodot ar metāla zoļu troksni.

Vispirms viņš nonaca pie dubultsienas, kura ietvēra ovālas formas telpu. Atstatums starp abām gludajām sienām bija aptuveni trīs pēdas. Nolēmis uzzināt, kas tur atrodas, viņš noriskēja un pārlēca uz iekšējo sienu, nometās četrrāpus, palīda uz priekšu un ielūkojās ovālajā telpa. Tas, ko viņš tur ieraudzīja, bija krasā pretstatā visai pārējai apkārtnei.

Tur bija mašīnas — milzīgi, torņiem līdzīgi briesmoņi, kurus klāja pārvalki. Krietnu trešdaļu apkārtējās sienas aizņēma vadības pults, kuras centrā bija redzama milzīga gluda metāla plāksne, kas stipri līdzinājās pazīstamajiem videoekrāniem. Taču uz šī ekrāna nebija redzamas nekādas ārpasaules ainas — tas bija absolūti melns, un pa to skraidīja gaismas signāli.

Telpā atradās trīs cilvēki. Kāda spilgtāka uzliesmojuma laikā Deins pazina Salzaru Riču un rīge- lieti, kurš arī bija ieradies ar «Karalieni». Trešo, kurš sēdēja pie paša ekrāna, uzlicis rokas uz plata paneļa ar taustiņiem, viņš redzēja pirmo reizi.

Te nu tas bija! Te bija Limbo ļaunā sirds, kas padarīja planētu par īstu biedu šajā kosmosa nostūrī! Un kamēr vien tā pukstēs — šie puksti viļņiem vien strāvoja caur viņa ķermeni —, «Karaliene» atradīsies planētas gūstā, un tās apkalpe būs bezspēcīga…

Bet vai tiešām tā bija? Deins jutās nedaudz satraukts. Ričs izmantoja šīs mašīnas, lāgā nezinādams, kam tās domātas. Turpretī citās rokās tas viss būtu gluži nekaitīgs. Varbūt viņš pats vērojot var uzzināt, kā vadāma iekārta, kas tur gūstā «Karalieni»?

Uz ekrāna joprojām mirgoja uguntiņas, un trīs vīri uzmanīgi un, kā likās, bažīgi vēroja tās. Neviens ne-

pieskārās ne svirām, ne pogām uz vadibas pults. Deins uz vēdera pielīda tuvāk, lai dzirdētu pavēles, ko, iespējams, dos Ričs.