Sargasi kosmosā

Pāris minūtes nogulējis izstiepies aizsegā uz sienas, viņš pēkšņi izdzirdēja skrejošu soļu troksni. Pa labirintu kāds tuvojās. Tas bija kāds cits gangsteris; viņš pa līkumoto gaiteni skrēja uz daudzstūraino telpu, nekur neapstādamies, kā jau cilvēks, kurš zina ceļu. Sasniedzis sienu, viņš atmeta galvu un pilnā kaklā iesaucās:

— Salzar!

Sauciens skanīgi atbalsojās zem plašās velves virs viņiem, Ričs apsviedās un nospieda kādu pogu uz vadības pults. Daļa sienas atvirzījās atpakaļ, lai ielaistu atnācēju.

— Kas noticis? — Ričs aizkaitināts asi noprasīja.

Skrējējs joprojām tusnīja, un viņa gaļīgā seja bija

pietvīkusi.

— Aigara ziņojums, šef. Viņš tuvojas… un viņam seko policijas kreiseris!

— Policija? — cilvēks pie pults savā krēslā pa pusei pagriezās un pavēra muti.

— Vai jūs viņu brīdinājāt, ka iekārta ir ieslēgta? — noprasīja Ričs.

— Protams. Bet viņš vairs nevar manevrēt. Vai nu viņš nolaidīsies, vai arī policija viņu sagūstīs…

Ričs brīdi klusēja, pacēlis galvu, lai varētu redzēt ekrānu. Viņa otrs palīgs rīgelietis ierunājās pirmais:

— Es vienmēr esmu teicis, ka te nepieciešama radiostacija, — viņš sacīja tāda cilvēka balsī, kuram pēc ilga strīda beidzot izrādījusies taisnība.

Cilvēkam pie vadības pults uz to jau bija gatava atbilde.

— Labi, bet kā tu domā tikt galā ar traucējumiem, lai kaut ko uztvertu? — viņš iesāka, bet Ričs aprauti pavēlēja ziņnesim:

— Dodies atpakaļ un pasaki Dženisam, lai Aigars dodas uz nosēšanos. Tieši pēc divām stundām, — viņš paskatījās pulkstenī, — mēs izslēgsim mašīnu uz stundu — uz vienu stundu, ne ilgāk. Viņam pa šo laiku jānosēžas… jānolaižas iespējami veiksmīgāk. Nebūs nekāda nelaime, ja viņš sadauzīs kuģi — pats jau nu viņš tiks sveikā cauri, par to es esmu drošs. Pēc tam mēs ieslēgsim mašīnu un sagūstīsim policijas kreiseri. Saprati?

— Divas stundas, pēc tam tiks izslēgta uz stundu, viņam jāpagūst nolaisties, pēc tam atkal tiks ieslēgta, — noskaldīja ziņnesis. — Skaidrs!

Viņš pagriezās, atstāja telpu un smagiem soļiem aizrībināja pa gaiteni. Vienu brīdi Deins vēlējās it kā sadalīties, lai varētu gangsterim sekot un atrast izeju no labirinta. Bet tagad daudz svarīgāk bija redzēt, kā Ričs izslēgs mašīnu, lai viņa padotais varētu nolaisties.

— Domā, viņam izdosies? — vaicāja cilvēks pie vadības pults.

— Lieku divpadsmit pret diviem, ka izdosies, — strupi noteica rīgelietis. — Aigars ir lielisks pilots.

Taču otrs gangsteris joprojām šaubījās.

— Viņam vajadzēs ieiet gravitācijas laukā un but gatavam ieslēgt bremžu dzinējus tieši tajā brīdī, kad mēs lauku noņemsim … riskanta padarīšana …

Ričs joprojām vēroja ekrānu. Uz tā parādījās divas jaunas uguntiņas. Taču tās svaidījās tik haotiski, ka Deins, nezinādams, kā neparastā ierīce izmantojama, neko no šīs dīvainās dejas nesaprata.

Riča lūpas kustējās, skaitot sekundes, un acis šaudījās no pulksteņa uz ekrānu un atpakaļ. Sasprindzinājums pieauga arvien vairāk. Cilvēks pie vadības pults bija sakņupis un nenolaida acis no taustiņu rindas sev zem pirkstiem. Pa to laiku rīgelietis savā

slīdošajā gaitā aizgāja līdz pults otram galam un pastiepa savu zvīņaino, zilgano, sešpirkstaino roku pret kādu sviru.

— Stop! — iesaucās cilvēks pie pults. — Pulsē atkal!

Ričs rupji nolamājās. Uguntiņas uz ekrāna mežonīgi lēkāja augšup un lejup. Arī Deins juta, ka iekārtas dūkoņa kļuvusi citāda un ritms vairs nav tik vienmērīgs.

— Pārslēdz atpakaļ! — Ričs pieskrēja pie pults. — Pārslēdz atpakaļ!

Cilvēks krēslā pagrieza pret viņu sviedriem klātu seju.

— Kā lai es to izdaru? — viņš iesaucās. — Mēs taču nezinām, kāpēc tā notiek!

— Saīsini staru — tas reiz palīdzēja, — deva padomu rīgelietis, vismierīgākais no visiem.

Gangsteris nospieda divas pogas. Visu triju skatieni pievērsās ekrānam, gaidot, kas notiks. Mežonīgi dejojošās uguntiņas nomierinājās, un tagad aina uz ekrana bija gandrīz tāda pati kā tad, kad Deins to bija ieraudzījis pirmo reizi.

— Cik tālu pašlaik sniedzas gravitācijas lauks? — vaicāja Ričs.

— Atmosfēras līmenī.

— Un kuģi?

Viņa apakšnieks uzmeta acis pultij, nolasīdams dažu skalu rādījumus.

— Tie sasniegs gravitācijas lauka robežu tikai pēc stundas… varbūt pēc divām. Taču mums būs vajadzīgs laiks, lai atjaunotu jaudu. Lai nu kā, bet šo nolādēto tirgoni tas neietekmē — tas jau nu nepacelsies.

Ričs izņēma no kabatas nelielu kārbiņu, uzbēra nedaudz no tās satura uz plaukstas un uzlaizīja.

— Patīkami dzirdēt, ka vismaz kaut kas tev izdodas, — viņš noteica tik ledaini, ka Deinam pārskrēja tirpas pār kauliem.

— Mēs taču par šo mašīnu tikpat kā neko nezinām, — cilvēks krēslā bungoja pa pults malu. — Neviens no mums nezina, kā ar to pareizi rīkoties. Pirmkārt, to ir būvējušas mums svešas būtnes…

— Kad tu atjaunosi pilnu jaudu — ja tev tas izdosies —, paziņo man, — tas bija viss, ko Ričs atbildēja.