Sargasi kosmosā

Pieskrēja Mura, pārvietodamies ar tādu vieglumu, it kā visu mūžu nebūtu darījis neko citu kā tikai skraidījis pa labirintu sienām. Tagad leja gulošo ķermeni apgaismoja divi lukturīši.

Saplēstais Tirdzniecības flotes formas tērps neradīja šaubas. Gūsteknis bija tirgonis, tāpat kā viņi paši. Viņi nezināja, vai nepazīstamais pamanījis gaisinu, bet viņš pēkšņi ievaidējās un apvēlās uz muguras. Viņa seja bija klāta brūcēm un zilumiem, kas liecināja par prasmīgu un brutālu spīdzināšanu. Deins varbūt arī nebūtu viņu pazinis, toties Mura nešaubījās.

— Ali!

Varbūt Kamils to bija sadzirdējis, bet varbūt tikai dzelžainā griba bija tā, kas lika viņam saņemties. Viņš vēlreiz ievaidējās, sasistās lūpas izmocīja dažus nesaprotamus vārdus, un aizpampušās acis' pavērsās pret viņiem.

— Ali! — sauca Mura. — Mes esam šeit. Vai tu mūs dzirdi… vai tu saprati?

Pagriezis pret viņiem nomelnējušo seju, Kamils izmocīja dažus sakarīgus vārdus:

— Kas?… Neredzu …

— Mura, Torsons! — atbildēja stjuarts, cenzdamies runāt skaidri. — Vai tu esi ievainots?

— Neredzu… Nav spēka … Izsalcis…

— Kā lai mes nokļūstam lejā? — vaicāja Deins. Kaut viņiem tagad būtu virves, ar kurām viņi miglā bija piesējušies pie apvidus mašīnas! Bet tās bija tur, un nebija nekā, ar ko tās aizvietot.

Mura atāķēja jostu.

— Mums ir divas jostas …

— Arī kopā tās nav pietiekami garas!

— Ja, tiesa gan, bet paskatīsimies…

Deins noņēma jostu un vēroja, kā stjuarts to piesprādzē pie savējās. Tad Mura sacīja:

— Tev vajadzēs mani nolaist. Vai varēsi?

Deins vērtējoši pārlaida skatienu sienai. Tās augšmala bija gluda, un uz tās nebija gluži nekā, pie kā varētu pieķerties; ja viņš nenoturēs stjuarta svaru, tad tiks norauts līdzi. Bet citas izejas nebija.

— Pacentīšos …

Viņš nogūlās uz vēdera, ar zābaku purngaliem aiz- āķējās aiz sienas otras malas un ar kreiso roku pieķērās blakussienai. Mura pa to laiku bija izvilcis blasteru un to rūpīgi noregulēja.

— Nu, es eju…

Turēdams blasteru vienā rokā, viņš ar otru ieķērās improvizētajā trosē. Deins, zobus sakodis, turēja, juzdams plecā neizturamas sāpes.

Pēkšņi sejā iesitās apžilbinošs karstums, kas lika aizvērt acis un noliekt galvu. Rīklē un deguna līda kodīgi dūmi, un viņš beidzot saprata, ko Mura nodomājis. Stjuarts, laizdamies lejā, ar blasteru izdedzināja gludajā sienā pakāpienus, izveidojot kāpnes, pa kurām sasniegt Ali-,

16. LIMBO SIRDS

Pēkšņi Muras svars vairs nebija jūtams, un Deinu nekas vairs nevilka lejup. Viņš palūkojās pāri sienas malai. Tumsā skaidri varēja saredzēt veselu rindu caurumu — tuvākie bija melni, bet citi, zemāk par pirmajiem, vēl sārti kvēloja. Sāpošo pirkstu tvēriens atslāba, un jostas noklaudzēja uz grīdas.

Kad pēdējie blastera izdedzinātie pakāpieni bija atdzisuši, Deins uzvilka pie jakas piedurknēm piesprādzētos cimdus, lai Limbo aukstajā gaisā nesaltu rokas, un sāka izmēģināt improvizētās kāpnes. Lai gan tās izbeidzās labu gabalu virs grīdas, viņš bez grūtībām nolēca lejā.

Mura bija izņēmis pārnēsājamo aptieciņu un pašlaik apstrādāja Ali sadauzīto seju.

— Lukturīti! — nepacietīgi nokomandēja stjuarts. — Parādi gaismu!

Deins turēja lukturīti, kamēr ievainotajam tika sniegta pirmā palīdzība. Kad stjuarts bija beidzis, Ali jau spēja nedaudz redzēt. Viņam iedeva iekost un nelielu malku tonizatora no rezerves devas. Kaut gan viņš vēl nespēja savilkt sasisto seju smaidā, taču viņa balsī jau jautas parastais ironiskais tonis:

— No kurienes jūs te uzradāties — ar fliteru?

Mura piecēlās kājās un palūkojās plašajā debess

velvē virs labirinta.

— Nē. Taču fliters te noderētu gan, tas tiesa…

— Jā gan… — lai gan Kamils ar sasistajām un uzpampušajām lūpām spēja tikai neskaidri murmināt, tomēr viņš bija noskaņots runāt. — Es jau domāju, ka man beigas, kad pēkšņi parādījāties jūs. leslodzī- dams mani šeit, šis nelietis Ričs sacīja — ja vien es būšot pietiekami gudrs, tad atradīšot izeju no šejienes. Taču es domāju, ka te var līdzēt vienīgi spārni!..

— Bet kas viņiem te galu galā ir? — vaicāja Deins. — Cietums?

— Pa da|ai cietums, pa daļai vēl kaut kas… Vai jūs zināt, kas te notiek? — Ali balss uztraukumā sāka drebēt. — Viņi atraduši Priekšteču iekārtu — un tā joprojām darbojas! Tā notriec un sadragā jebkuru kuģi, kas nokļuvis zināmā attālumā no planētas. Un pēc tam šī banda aplaupa to līdz pēdējam.

— Tā viņi ir sagūstījuši arī mūsu «Karalieni», — sacīja Deins. — Tikko tā mēģinās pacelties, tā tiks sadauzīta.

— Tad redz, kas par lietu! Viņi darbina mašīnu gandrīz nepārtraukti un, pirms viņi mani bija iemetuši šeit, es noklausījos kādu sarunu par to, cik ilgi tā varētu darboties bez apstājas. Šķiet, ka līdz šim tā ieslēgusies un izslēgusies automātiski, paklausot kādam impulsam, par kuru viņiem nav nekādas sajēgas.. Lai nu ka, atslēga visam ir meklējama kaut kur tepat, šajā nolādētajā jucekli!..

— Iekārta te, labirintā? — Mura pētīja sienas, kas slējās virs viņiem, it kā cerēdams izvilkt atbildi no pašām klintīm.