Sargasi kosmosā

— Jūs domājat, ka viņš šeit atrodas kopš… kopš… — Deins sastomījās, nevarēdams nosaukt laika posmu, kas pagājis kopš pilsētas izpostīšanas un Limbo nosvilināšanas.

— Domāju, ka ne. Tas ir bijis cilvēks, tāpat kā mēs. Protams, viņš te guļ jau ilgi, taču ne kopš tiem laikiem, kad ticis būvēts šis labirints.

Turpinot pāriet no vienas sienas uz citu, kuras iz- vijās un izlocījās visdažādākajos virzienos, tomēr visu laiku tiecoties uz centru, viņi visu laiku lūkojās telpās zem sevis, cerēdami ieraudzīt vēl kādas paliekas. Deins saprata, ka šī savādā bišu šūnām līdzīgā būve aizņem daudz lielāku platību, nekā bija šķitis, lūkojoties pa ventilācijas lūku. Sīs līdzenās, masīvās sienas, kas krustojās, izlocījās un atkal krustojās, lai izbeigtos dīvainā tukšumā, droši vien aizņēma vairākas kvadrātjūdzes.

— Kaut kādam mērķim, — murmināja Mura. — Kaut kādam nolūkam taču jābūt — bet kādam? Kaut kādas nepareizas līnijas… tāpat kā celtnēm tur, pilsētā. Tas ir Priekšteču darbs. Bet kāpēc… kāpēc gan viņiem vajadzēja izdomāt kaut ko tādu?

— Cietums? — ierunājās Deins. — Cilvēks, kas šeit ieslodzīts, nekad vairs netiek ārā. Reizē cietums un soda vieta.

— Nē, — Mura pakratīja galvu. — Pārāk grandiozi. Cilvēki necels neko tādu tikai tāpēc, lai sodītu noziedzniekus. Lai spriestu taisnu tiesu, pastāv paņēmieni, kas prasa mazāk laika un pūļu.

— Bet varbūt Priekšteči nebija cilvēki?..

— Varbūt viņi nebija tādi cilvēki kā mēs. Bet ko mēs saprotam ar vārdu «cilvēki»? Mēs to lietojam, lai apzīmētu saprātīgas būtnes, kuras zināmā mērā spēj ietekmēt apkārtējo vidi un savu likteni. Sajā ziņā

Priekšteči, protams, ir bijuši cilvēki. Bet neviens mani nepārliecinās, ka viņi šo te izmantojuši tikai par cietumu un soda vietu!

Viņi abi droši turējās kājās un nebaidījās no augstuma, tomēr neriskēja iet pa šaurajām sienām pārāk ātri. Deins atklāja, ka, pārāk ilgi lūkojoties ejās un telpās lejā, sāk reibt galva, tāpēc laiku pa laikam bija jāapstājas un jāskatās pelēkajā tukšumā virs galvas, lai pārvarētu nelabumu. Un visu laiku sienās bija jūtama vibrācija — varenajai iekārtai vajadzēja būt kaut kur šajā kalnu grēdā, un arī labirintam tajā droši vien bija sava nozīme. Kā jau bija norādījis Mura, sienu plānojumā līnijas Zemes iedzīvotāju izpratnē bija «nepareizas» un radīja sajūtu, kas robežojās ar bailēm.

Labu gabalu tālāk viņi atrada otru liki. Šoreiz lukturīša gaismā bija redzama formas jaka ar pazīstamām uzšuvēm — tas bija Inspicēšanas dienesta darbinieks.

— Var jau būt, ka te nav bijis paredzēts cietums, — noteica Deins, — bet par tādu tas ir izmantots.

— Sis te gii) jau vairākus mēnešus, — sacīja Mura, joprojām apgaismodams sačokurojušos ķermeni. Taču Deins vairījās to uzlūkot. — Varbūt viņš ir no «Rim- bolda» … vai no kāda cita sadauzīta kuģa.

— Viņi ar savu velnišķīgo mašīnu katrā ziņā ir notriekuši ne vienu vien Inspicēšanas dienesta kuģi. Varu derēt, ka te ir krietni daudz vraku.

— Pareizi, — Mura piecēlās. — Un šim nelaimīgajam mēs nevaram palīdzēt. Iesim…

Visu laiku ar nepacietību gaidījis, kad beidzot varēs atstāt šo senās traģēdijas mēmo liecinieku, Deins tūlīt devās tālāk uz nākamo stūri.

— Pagaidi!.. — pacēlis roku, pavēloši uzsauca stjuarts.

Deins paklausīgi apstājās. Varēja redzēt, ka stjuarts ar visu savu būtni cenšas kaut ko saklausīt. Tad ari Deins uztvēra šo skaņu — zābaku soļu troksni uz akmeņiem, magnētiskajām zolēm izsitot nevienmērīgu ritmu, it kā to valkātājs skrienot grīļotos. Mura, brīdi klausījies, ātri pagriezās pa labi un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, kur viņi bija nākuši.

Skaņa apklusa, un Mura sāka mīņāties uz vietas, līdzīgi medību sunim paiedamies te pa labi, te pa kreisi, un spīdināja lukturīša gaismu te. vienā šaurā un līkumotā nodalījumā, te cita.

Viņš atradās virs kādas samērā taisnas ejas, kad soļu troksnis atjaunojās. Taču šoreiz ritms bija lēnāks, ar pārtraukumiem, it kā skrējēja spēki draudētu izsīkt. Tur bija ieslodzīts vēl viens nelaimīgais — kaut nu viņiem izdotos to atrast! Deins metas uz priekšu tikpat enerģiski kā Mura.

Taču skaņa te bija manīgs orientieris. Sienas to atbalsoja, noslāpēja vai pastiprināja, tāpēc viņi tikai aptuveni varēja noteikt, no kurienes ta nāk. Viņi turpināja virzīties uz priekšu ar tādu aprēķinu, lai starp viņiem visu laiku būtu ne vairāk par diviem nodalījumiem, un apgaismoja katru stūrīti.

Deins pa šauro taku gāja gar kādu sešstūrainu telpu ar nevienāda garuma sienam un tikko bija nokļuvis uz vienas no tam, kas bija daļa no līkumota gaiteņa. Pēkšņi viņš kādā līkumā pamanīja kustību — kāds stāvs grīļodamies vilkās uz priekšu, ar vienu roku balstīdamies pret sienu.

— Šurp! — viņš uzsauca stjuartam.

Cilvēks lejā, sasniedzis ejas galu un uzdūries kārtējai sienai, ievaidēdamies noslīga zemē. Viņš nekustīgi gulēja uz mutes divdesmit pēdu zemāk par saviem iespējamajiem glābējiem. Deins vēroja absolūti gludās sienas un neVarēja iedomāties, ka varētu nokļūt lejā, lai sniegtu palīdzību.