Sargasi kosmosā

«Visprātīgāk būtu,» nodomāja Deins, «atkāpties labirintā un nogaidīt, līdz kauja būs galā. Nebūtu gudri nokļūt starp divām ugunīm…» Taču viņam neienāca prātā pastāstīt par šo spīdošo ideju Ali. Tā vietā viņš pacēla blasteru pret tuneļa griestiem un nospieda sprūdu. Viņš nebija neko daudz kļūdījies — lai gan ierocis bija ieslēgts uz minimālo jaudu, griestos iekvēlojās gaišs plankums, un tā gaismā kļuva redzami cilvēki, kuri bija sašāvuši prožektoru. Tagad Deins saprata, ka policisti ir tie, kuriem ir prožektors. Gangsteru sejas bija nobālušas, viņi, pavēruši mutes, kā hipnotizēti blenza uz ļaunu vēstošo plankumu virs

galvas. Pēkšņi viens no viņiem metās atpakaļ, labirinta virzienā. Taču «Karalienes» ļaudīm garām viņš netika.

Gangsterim pretī no tumsas izlēca Kosti, tikko saredzams vājajā atblāzmā no griestiem. Viņš būtu bēgli notriecis zemē, taču tas neticamā ātrumā izvijās un gandrīz izbēga. Tomēr mehāniķis paspēja viņu nogrābt aiz jostas.

Deins izšāva vēlreiz, raidīdams augšup jaunu lādiņu, lai Kosti varētu redzēt cīnīties. Taču gaismā pavērās gluži cita aina. Gangsteris, augumā tikpat garš kā mehāniķis, jau bija piecēlies četrrāpus un gatavojās skriet tālāk, bet Kosti, ļengans un nekustīgs, gulēja zemē.

Pēkšņi Ali neveikli, taču cik ātri vien spēdams, metās gangsterim kājās. Tas paklupa pār viņa ķermeni un atkal nokrita. Tad Deins lika lietā blasteru trešo reizi, tēmēdams abiem pāri, lai izveidotu gangstera ceļā uguns barjeru.

— Izbeigt! — atkal nodārdēja no augšas. — Izbeigt apšaudi, citādi mēs ar liesmumetēju noslaucīsim visu tuneli!

No tumsas atbildēja kaut kas līdzīgs mežonīga zvēra rēcienam. Pie pašas ugunīgās joslas, kurai vajadzēja noslēgt tuneli, šurpu turpu svaidījās tumša ēna, kuras salīkušajā stāvā jautās kaut kas necilvēcisks.

Atkal iedegās prožektors, apgaismojot tuneli. Gaismai vistuvāk stāvēja trīs gangsteri, pacēluši rokas virs galvas. Tad stars apstājās pie Kosti. Milzis joprojām nekustējās, un pār viņa zodu sūcās asins strūkliņa. Tad gaismas kūlī nokļuva Mura, kurš steidzās pie mehāniķa, un Ali — tas, sakņupis un piespiedis rokas pie krūtīm, klepoja.

Deins, stāvēdams ar muguru pret prožektoru, joprojām bija modrs un turēja uz grauda atbaidošo slāvu, kas ar nosiekalotām lūpām un atkārušos apakšžokli lēkāja pie pašas ugunīgā apļa malas, kurš šķīra to no labirinta melnās tumsas, kur viņš būtu drošībā. Tajā tikko varēja pazīt Salzaru, šīs dieva aizmirstās karaļvalsts galvu — no kreksa lietošanas viņš bija gandrīz zaudējis prātu un vairs nelīdzinājās cilvēkam.

Tajā brīdī, kad prožektora stars apspīdēja Riču, viņš pagriezās, atņirdza zobus, nospļāvās tā virzienā, pēc tam apsviedās, pārlēca pār izkusušā akmens upi, apdedzinājās, iebrēcās aiz sāpēm un metās labirinta virzienā.

— Torson! Mura!

Deins nodrebēja. Viņam vajadzēja drāzties pakaļ Salzaram, taču viņš nespēja piespiest sevi mesties cauri ugunij, lai sekotu bēglim tumsā. Tāpēc, izdzirdīs šo skarbo saucienu, viņš izjuta neizsakāmu atvieglojumu. Viņš palūkojās pār plecu, lai redzētu, no kurienes tas nācis, bet gaisma viņu apžilbināja un viņš tikai labu laiku sāpīgi mirkšķināja, līdz sāka atšķirt melni sudrabotās policijas krāsas un pelēcīgi dzeltenos tirgoņu formas tērpus. Viņš iebāza blasteru makstī un gaidīja, lai tie pienāk tuvāk.

Dažas stundas vēlāk viņš sēdēja pie galda kādā savādā telpā. Tā bija bāztin piebāzta ar priekšmetiem, kas ar nekautru atklātību liecināja par to, kāds odžu midzenis ir Limbo, — ar priekšmetiem, kas bija salaupīti no piecdesmit — varbūt simt kuģiem un savilkti vienkop bezgaumīgā greznībā.

Deins, piebāzis muti ar īstu ēdienu, kurā_ nebija nekādu koncentrātu, pussnaudā klausījās, ka Mura īsi atskaitās par viņu darbību pēdējo triju dienu laikā. Viņš juta mokošu nogurumu un nepārvaramu vēlēšanos nolikt galvu uz galda un gulēt — tieši gulēt un neko citu. Taču viņš turpināja sēdēt un gremot delikateses, kādas nebija baudījis, kopš bija atstājis Zemi.

Iekšā un ārā staigāja cilvēki melnos formas tērpos, saņemdami pavēles no policijas kreisera komandiera, kurš sēdēja blakus kapteinim Dželiko un klausījās Muras stāstu, bieži pārtraukdams to ar jautājumiem. «Tas atgādina daudzsēriju televīzijas grāvēja beigas,» kā pa miglu nodomāja Deins. «Policija ieradusies, un viss ir atkal labi…»

— Uz šādu odžu midzeni mums vēl nav nācies uzdurties, — ierunājās kreisera komandieris.

— Man šķiet, — piebilda Van Raiks, — ka te atklāsies daudzu kuģu pazušanas noslēpums…

Policists nopūtās.

— Mums būs jāpārmeklē šie kalni, varbūt vajadzēs izdarīt arī šādus tādus izrakumus — tikai tad mēs varēsim uzskatīt, ka esam izpildījuši savu pienākumu. Lai gan daudz ko mēs varam noskaidrot arī, tikai sastādot salaupīto mantu sarakstu. Jā, te nu varēs pavilkt svītru daudzām lietām, kas ievadītas Centrā. Un šī izdevība ir radusies, tikai pateicoties jums. — Viņš piecēlās un atdeva Dželiko godu. — Būšu priecīgs, kaptein, ja jūs atradīsiet laiku ierasties pie manis… — viņš palūkojās pulkstenī, — pēc trim stundām. Mums jāapspriež daži jautājumi.