Sargasi kosmosā

Ripa starojošā seja bija izteiksmīgāka par jebkuru atbildi. Kamēr pārējie trīs vēlreiz uzrāpās klintī, lai noraidītu ziņojumu, viņš visu laiku pie sevis kaut ko dungoja.

Neaizmirsti pateikt, — piebilda Mura, — lai viņi mums ar vētras prožektoru signalizē, ka tu esi neskarts ieradies. Gribētos zināt, ka ar tevi viss kār­tībā.

- Protams, draugs. Bet es neuztraucos, — pirmo reizi kopš šausmīgā atklājuma sadragātajā «Rim- boldā» bija atgriezies Ripām raksturīgais dzīves­prieks. — Tā būs tikai pastaiga salīdzinājumā ar to darbiņu, kas mums bija uz Baldura.

Taču Mura bija nopietns.

—   Pretinieku nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Jūs esat pietiekami pieredzējis, Rip, lai to zinātu. Pašreiz nav īstais laiks nevajadzīgi riskēt…

—   Viss būs kārtībā, draugs! Es slīdēšu klusi kā čūska. Neviens mani nepamanīs.

Stjuarts un Deins atkal izveidoja no jakām aizsegu un drebēja mitrumā un aukstumā, kamēr Rips signa­lizēja klusajam, slēgtajam kuģim par savu misiju. Atbildes nebija, bet viņi varēja būt droši, ka pēc sa­karu nodibināšanas no kuģa viņus novēro.

Mura un Deins palika savās vietās klints virsotnē, bet Rips atgriezās pie apvidus mašīnas un sāka gaidīt noteikto laiku, kad varēs doties ceļā. Kad astrogatora palīgs bija lejā izzudis skatienam, Deins sāka veidot no akmeņiem sienu, kas viņus pasargātu no vēja.

Tā kā nekāda cita siltuma avota nebija, viņi sa­spiedās cieši kopā Deina izveidotajā aizsegā un saga­tavojās gaidīt vairākas stundas, līdz no kuģa tiks noraidīts signāls, kas liecinās, ka Rips sasniedzis mērķi.

—   Ugunis, — nomurmināja Mura.

Nakts tumsā joprojām mirdzēja «Karalienes» pro­žektors. Taču Mura nerunāja par to — tagad bija redzamas uguntiņas, kas iezīmēja nezināmo aplencēju sargposteņus.

—   Jo vieglāk Ripām — viņš varēs no'tiem izvai­rīties, — ieteicās Deins, bet Mura tam nepiekrita.

—   Viņi tagad būs modri. Droši vien viņi savā starpā uztur sakarus un starp posteņiem staigā pat­ruļas.

—  Jūs domājat — viņi zina, ka mēs esam te, un tikai gaida atnākam Ripu?..

—   Tā var būt un var arī nebūt. Bet viņi, bez šaubām, uzmana katru kuģa ļaužu soli. Torson, vai jūs neko nejūtat? Klintī zem mums…

Kā tad! Tas bija tas pats noslēpumainās ierīces radītais ritms, tiesa, vajaks nekā drupu tuvumā, taču nepārprotami pazīstams. Turklāt tagad tas nemitējās ne uz brīdi. Ierīce darbojās ar pilnu jaudu.

—   Lūk, kas saista «Karalieni» pie šīs planētas, — noteica Mura.

Atsevišķie fakti, kurus viņi bija uzzinājuši pēdējo divu dienu laikā, pakāpeniski saistījās kopā, veidojot veselu ainu. Ja nu šie svešinieki, kas viņiem vien zināmos nolūkos ielenkuši «Karalieni», kontrolē ierīci, kura var kuģi notriekt, ja tas mēģinātu pacelties no Limbo? Tādā gadījumā viņiem šī ierīce, enerģijas avots, stars vai kas tas arī nebūtu, nepārtraukti jā­darbina, citādi kuģis pirmajā izdevīgākajā gadījumā atstātu planētu. To vajadzēja saprast arī tiem, kuri atradās kuģī — pat tad, ja viņi vēl neko nezina par Limbo nodevīgajām īpašībām.

—   Tātad vienīgā izeja, — lēni ierunājās Deins,

—  ir atrast šo enerģijas avotu un …

—   To uzspridzināt? Jā. Ja Ripām izdosies nokļūt kuģī, mēs ar to arī nodarbosimies.

—  Jūs teicāt, «ja Ripām izdosies nokļūt kuģī»,

—  vai jūs domājat, ka viņam var nepaveikties?

—   Jūs vēl esat iesācējs Dienestā, Torson. Pēc dažiem reisiem cilvēks kļūst ļoti kautrīgs. Viņš sāk saprast, ka tas, ko uz Zemes sauc par laimi, ir lielā mērā atkarīgs no panākumiem vai neveiksmes. Mēs nekad nevaram ar pārliecību apgalvot, ka tas vai cits darbības plāns būs pareizs, — ir pārāk daudz fak­toru, kurus mēs nespējam paredzēt. Mēs nevaram rēķināties ne ar kādu varbūtību, iekams tā nav īste­nojusies. Senonam ir daudz priekšrocību. Viņam ir neparasti asa redze naktī — to mēs uzzinājām pavi­sam nesen, kad bijām nokļuvuši līdzīgā situācijā—, liela pieredze un aukstasinība. Turklāt no šejienes viņam bija izdevība izpētīt apvidu un ienaidnieka posteņu izvietojumu. Apmēram astoņdesmit procentos gadījumu viņam ir izredzes gūt panākumus. Taču paliek vēl divdesmit procentu. Kā viņam, tā mums jābūt gataviem uz visu — kamēr vien mes neierau- dzīsim signālu, ka viņš nonācis galā.

Muras bezkaislīgā balss Deinam atņēma drosmi. Stjuarta vārdos bija kaut kas no Kamila skepticisma, bet tie bija vēl vairāk pamatoti, loģiskāki. Kamils! Kur gan bija Ali? Varbūt viņš atrodas kadā no šiem sargposteņiem ap «Karalieni»? Vai arī planētas dzī­lēs pie noslēpumainā enerģijas avota?

—   Kā jūs domājāt, ko viņi izdarījuši ar Kamilu? — ska'ļi jautāja Deins.

—   Kamils viņiem ir informācijas avots — par mums un mūsu nodomiem. Un kā tādu viņi to droši vien nogādājuši pie barveža. Viņš būs drošībā, kamēr vien būs tiem noderīgs…

Šajā atbilde jautas neskaidras briesmas — Deina atmiņā atausa aina, ko viņš nevēlējās atcerēties.

—   Sie ļaudis uz «Rimbolda»… 'Vai Ripām bija taisnība? Viņi bija nogalināti ar blasteru? : '„-

Ripām bija taisnība. — Mura pateica šos trīs vārdus bez jebkādas emociju pieskaņas, un tieši at­bildes rāmais tonis vērta tas jēgu jo draudīgāku.