Sargasi kosmosā

Deins un Mura nolaidās lejā pa klints sienu. Vadī­tājs, protams, bija saņēmis pēc nopelniem. Taču viņš bija cilvēks, un viņi nevarēja pieļaut, ka ar to izrēķi­nās nehumanoīdi. Neviena lodveidīgā radījuma ne­manīja. Tomēr, sasnieguši ieleju, viņi nodrošinājās pret varbūtējo uzbrukumu, apstarodami krūmus ap mašīnu ar saviem hipnoizstarotājiem. Mura palika sardzē, gatavs kuru katru brīdi atkal laist darbā ne­kaitīgo ieroci, bet Deins metās atbrīvot vadītāju. Viņš aizstiepa to klints aizsegā, kur viņi vajadzības gadī­jumā varētu atsist lodveidīgo būtņu uzbrukumu.

Taču otrs uzbrukums nesekoja — vai nu bija iedar­bojušies hipnoizstarotāji, vai arī limbiešus bija nobie­dējusi vēl divu svešinieku parādīšanās. Ieleja tagad šķita pilnīgi pamesta — tajā bija tikai abi «Karalie­nes» apkalpes locekļi un izglābtā ļenganais ķermenis pie viņu kājām.

—   Vai pamēģināsim?.. — Deins pamāja uz klints sienu.

Mura māksloti jautri iesmējās.

—   Ja vien jūs nczelējat kreksu, tad es nevaru iedo­māties, kā jūs spētu te uzrāpties ar mūsu draugu uz saviem platajiem pleciem…

Te nu Deinam bija jāpiekrīt. Lai uzrāptos klintī, bija jāliek lietā kā rokas, ta kājas, un ar šādu nastu to nekādi nevarēja izdarīt.

Apdullinātais svešinieks ievaidējās un sakustējās. Mura nometās uz ceļa un nopētīja tā seju ieliektās ķi­veres ielokā. Vispirms viņš atsprādzēja gulošajam maksti ar blasteru un piekāra to sev pie jostas. Pēc tam atlaida vaļīgāk siksnu zem zoda, noņēma iedra- gato galvassegu un ņēmās lietišķi pliķēt pa neskūta­jiem vaigiem.

Neizmeklētais paņēmiens iedarbojās. Svešinieks sāka mirkšķināt acis un pūlējās uzrausties sēdus. Mura palīdzēja, satvēris viņu aiz apkakles.

—   Laiks iet, — sacīja stjuarts.

Kopīgiem spēkiem viņi uzstatīja svešo kājās un veda gar sienu, apkārt atradzei, uz kuras bija tupējuši visu nakti, līdz nonāca līdz slēptuvei, kurā bija apme­tušies abi viņu biedri.

Vadītājs tikpat kā neizrādīja interesi par pavado­ņiem — viņu acīmredzot nodarbināja paša nestabilais līdzsvars. Taču Mura bija viņu cieši satvēris ap vidu, un Deins saprata, ka stjuarts ir gatavs ik brīdi pielie­tot kādu no cīņas paņēmieniem, kura starp «Karalie­nes» ļaudīm viņam nebija pretinieku.

Pats Deins laiku pa laikam atskatījās, kuru katru brīdi gaidīdams pār savu galvu meistarīgi sviesto ak­meņu krusu. Katra ziņā tikko izdarītais pārgājiens liks limbiešicm nodomāt, ka viņi ir šī gangstera sa­biedrotie, un tas var iznīcināt jebkādu cerību nodibi­nāt ar savādajiem radījumiem tirdznieciskus sakarus. Bet viņi taču nevarēja pamest cilvēku nehumanoīdu varā!

Svešais izspļāva asiņu pikuci un uzrunāja Muru:

—    Vai jūs esat 110 Ombera ļaudīm? Nezināju, ka arī viņi ir atsaukti šurp …

Muras sejā nepakustējās ne vaibsts.

—    Lieta taču ir ļoti svarīga, vai ne? Atsaukti dau­dzi …

—   Kas mani tā apstrādāja? Sie nolādētie spoki?

—   Jā, iedzimtie. Viņi apmētāja jūs ar akmeņiem …

Svešinieks atņirdza zobus.

—    Viņus visus vajadzētu izcepināt! Viņi uzglūn 1111 tā vien cenšas pārsist mums galvaskausus katru reizi, kad mēs parādāmies šajos kalnos. Vajadzēs atkal ķer­ties pie blasteriem — ja vien tiksim viņiem klāt. Lieta tā, ka viņi sasodīti ātri skrien …

—    Jā, te ir ko palauzīt galvu, — mierinoši piekrita Mura. — Tagad šeit… — Viņš vedināja gūstekni apkārt klints stūrim uz otru ieleju. Un te gangsteris pirmo reizi šķita nojaušam, ka kaut kas nav kārtība.

—    Kāpēc uz turieni? — viņa blāvās acis šaudījās no viena tirgoņa uz otru. — Sai ielejai taču nevar tikt cauri.

—    Mums tur ir apvidus mašīna. Jūsu stāvoklī taču būs labāk braukt, vai ne? — pārliecinoši sacīja Mura.

—    Ko?.. Jā, laikam gan! Galva man tā vien rūc. — Viņš pacēla roku un saviebās, uztaustījis punu virs la­bās auss.

Deins uzelpoja. Mura bija vienkārši lielisks. Tā vien likās, ka izdosies bez starpgadījumiem nogādāt šo puisi, kur vajag.

Mura, joprojām stingri satvēris gūstekņa roku, ap- veda viņu ap augstu klintsbluķu kaudzi, līdz sasniedza paslēptuvi, kur pie apvidus mašīnas viņus gaidīja Kosti un Vilkokss. Līdzko svešais ieraudzīja mašīnu, viņam viss kļuva skaidrs. Viņš saspringa un apstājās tik pēkšņi, ka Deins uzskrēja viņam virsū. Gūstekņa acis šaudījās no mašīnas uz cilvēkiem pie tās. Viņa roka instinktīvi piešāvās pie jostas, bet tad viņš at­skārta, ka ir atbruņots.

—   Kas jūs esat? — viņš noprasīja.

—       Kā nu to ņem, puis, — viņa priekšā nostājās Kosti. — Varbūt tu pateiksi, kas tu tāds esi?

Svešinieks pa pusei pagriezās un pār plecu pameta skatienu uz ieleju, it kā cerēdams uz palīdzību. Taču Mura ar asu kustību lika viņam ieņemt iepriekšējo stāvokli.

—       Jā, — rāmi piebilda stjuarts, — mēs ļoti vēlētos zināt, kas jūs esat.

Svešajam pretī stāvēja tikai četri vīri, un varbūt tieši tas viņam atdeva drosmi.

—       A, jūs esat no tā kuģa! — viņš triumfējoši pazi­ņoja.

—       Mēs esam no kāda kuģa, — izlaboja Mura. — Uz šīs planētas ir daudz kuģu, daudz daudz kuģu.

Tas atstāja tādu iespaidu, it kā Mura būtu viņam iecirtis pļauku. Deins satraukts piebilda:

—   Ir, piemēram, Inspicēšanas dienesta kuģis…