Sarkanā piramīda

Un tas mani satrauca, jo tētis nemāk melot. Es vien­mēr zināju, ja viņš kaut ko slēpa, bet arī zināju, ka man neizdosies no viņa izdabūt patiesību. Viņš droši vien centās mani pasargāt, bet no kā — nebija ne jausmas. Dažreiz man ienāca prātā, ka ir kāds baiss pagātnes no­slēpums, ka viņam seko kāds sens ienaidnieks, bet tādas domas šķita muļķīgas. Tētis bija tikai arheologs.

Otrs, kas mani satrauca, bija tas, ka tētis bija cieši sa­grābis savu darba instrumentu somu. Parasti, kad viņš tā dara, tas nozīmē, ka mūs kaut kas apdraud. Kā toreiz, kad vīri ar pistolēm iebruka mūsu viesnīcā Kairā. Es iz­dzirdēju šāvienus vestibilā un noskrēju lejā, lai pārlieci­nātos, ka tētim nekas nekaiš. Tētis vestibilā vēsā mierā kārtoja savu instrumentu somu, un trīs uzbrucēji bezsa­maņā augšpēdus šūpojās pie lustras. Talāri kārās pār galvu — visiem kājās bija bokseršorti. Tētis apgalvoja, ka neko nav redzējis, un beigās policija paziņoja, ka no­ticis negadījums ar lustru.

Citreiz iekūlāmies jukās Parīzes ielās. Tētis atrada vistuvāk novietoto mašīnu, iestūma mani aizmugures sēdeklī un lika man notupties. Es nogūlos uz grīdas un cieši aizmiedzu acis. Dzirdēju tēti šofera krēslā rakāja­mies pa somu un klusiņām kaut ko murminām, kamēr cilvēki laukā kliedza un lauza visu, kas apkārt. Pēc pāris minūtēm tētis man teica, ka esam drošībā un es varu celties augšā. Visas pārējās mašīnas uz tās ielas bija ap­gāztas un aizdedzinātas. Mūsu mašīna bija tikko no­mazgāta, un aiz logu tīrītājiem bija aizspraustas pāris divdesmit eiro banknošu.

Vienu vārdu sakot, es biju iemācījies respektēt tēta somu. Tā soma bija mūsu talismans. Bet, ja tētis to gla­bāja kā acuraugu, tas nozīmēja, ka mums būs nepiecie­šama veiksme.

Braucām uz austrumiem cauri pilsētas centram, manu vecvecāku dzīvokļa virzienā. Pabraucām garām Bakingemas pils Zelta vārtiem, Trafalgara laukuma ak­mens kolonnām. Londona ir diezgan forša vieta, bet tam, kurš daudz ceļojis, visas pilsētas ar laiku sāk likties vienādas. Citi bērni, ko gadās satikt, dažreiz saka: “Tev gan ir paveicies, ka vari tik daudz ceļot.” Bet nav tā, ka mēs pavadītu daudz laika, apskatot ievērojamākās vietas vai ka mums būtu daudz naudas, lai ceļotu pa smalko. Mēs esam uzturējušies dažās ļoti baigās vietās un gan­drīz nekur nepaliekam ilgāk par pāris dienām. Pārsvarā man ir sajūta, ka mēs esam tādi kā bēgļi, nevis tūristi.

Un nav jau tā, ka tēta darbs būtu kas bīstams. Viņš lasa lekcijas par tādām tēmām kā “Vai ēģiptiešu maģija var nogalināt?” un “Populārākie sodi ēģiptiešu aizkapa valstībā” un arī par citām lietām, kas plašu publiku ne­interesē. Bet, kā jau es teicu, viņam piemīt vēl kas cits. Viņš vienmēr ir ļoti piesardzīgs un pārbauda visas vies­nīcu istabas, pirms ļauj man tur ieiet. Viņš ieskrien mu­zejā, lai apskatītu kādu no ekspozīcijas priekšmetiem, aši kaut ko pieraksta un steidzas tālāk, it kā baidītos tikt fiksēts apsardzes kamerās.

Reiz, kad es biju mazāks, mēs steidzāmies cauri Šarla de Golla lidostai, lai paspētu uz lidmašīnu, un tētis bija ļoti satraucies līdz brīdim, kad lidmašīna beidzot pacēlās. Es viņam pajautāju, no kā viņš bēg, un viņš uz mani paskatījās, it kā es būtu norāvis gredzenu granātai. Uz brīdi es sabijos, ka viņš man patiešām izstāstīs, kā ir. Tad viņš teica: “Kārter, tas nekas.” It kā “nekas” būtu briesmīgākais, ko vari iedomāties.

Pēc tam es nospriedu, ka varbūt labāk neprasīt.

Mani vecvecāki — Fausta kungs ar kundzi — dzīvo daudzīvokļu mājā netālu no Kanāriju kuģu ostas, pašā Temzas krastā. Taksometrs apstājās uz ielas stūra, un tētis lika šoferim mūs gaidīt.

Mēs pagājām mazu gabaliņu pa ietvi, kad tētis pēk­šņi sastinga. Viņš pagriezās un atskatījās.

“Kas ir?” es jautāju.

Tad es pamanīju vīrieti lietusmētelī. Viņš stāvēja ielas otrā pusē, atspiedies pret lielu, nokaltušu koku. Rumpis kā muca, un pats brūns kā grauzdēta kafija. Viņa mē­telis un melnais, svītrainais uzvalks izskatījās ļoti dārgi. Mati gari, sapīti bizītēs, un cepure zemu novilkta pār tumšām, apaļām brillēm. Viņš izskatījās pēc džezmeņa — kā viens no tiem mūziķiem, ko tētis vienmēr gāja klau­sīties koncertos. Lai gan es neredzēju viņa acis, man ra­dās iespaids, ka tas džezmenis mūs vēro. Iespējams, viņš bija kāds sens tēta draugs vai darbabiedrs. Lai kur mēs būtu, tētis vienmēr satika paziņas. Bet likās dīvaini, ka šis vīrs mūs gaida šeit, pie manu vecvecāku mājas. Un viņš neizskatījās priecīgs.

“Kārter,” tētis teica, “ej tālāk.”

“Bet…”

“Aizej pakaļ māsai. Es jūs gaidīšu taksometrā.”

Viņš gāja pāri ielai pie vīra lietusmētelī, un man at­lika divas iespējas — vai nu sekot tētim un noskaidrot, kas notiek, vai arī darīt, kā tētis liek.

Es izvēlējos mazāk bīstamo iespēju. Gāju pēc māsas.

Pirms es paspēju pieklauvēt, Seidija atvēra durvis.

“Kavējat kā vienmēr,” viņa teica.