Sarkanā piramīda

Rokās viņa turēja savu kaķeni Mafinu, ko tētis bija viņai uzdāvinājis kā šķiršanās velti pirms sešiem ga­diem. Izskatījās, ka Mafina nedz pieņemas svarā, nedz kļūst vecāka. Viņai bija dzelteni melna spalva kā mazam leopardam, zinīgas dzeltenas acis un spicas ausis, kas tik mazai galvai izskatījās par daudz lielas. Kakla siksniņā šūpojās ēģiptiešu sudraba piekariņš. Viņa galīgi neiz­skatījās ne pēc kāda kēksiņa, bet Seidija bija maza, kad deva kaķim to vārdu, tāpēc tas laikam ir piedodams.

Seidija arī kopš vasaras nebija necik daudz mainī­jusies.

(Viņa stāv man blakus, kamēr es šo stāstu, tāpēc man jāizsakās piesardzīgi.)

Nevienam i prātā neienāktu, ka viņa ir mana māsa. Pirmkārt, Seidija tik ilgi ir dzīvojusi Anglijā, ka iedzīvo­jusies britu akcentā. Otrkārt, viņa ir līdzīga mūsu mam­mai, kas bija baltā, tāpēc Seidijas āda ir daudz gaišāka par manējo. Viņai ir taisni karameļu krāsas mati, kas nav gluži blondi, bet nav arī brūni, un parasti viņai ir krā­sainas šķipsnas. Todien šķipsnas bija koši sarkanas — kreisajā pusē. Acis viņai ir zilas. Es to nopietni saku. Zilas acis, tāpat kā mammai. Seidijai ir tikai divpadsmit, bet viņa ir tikpat gara, cik es, un tas krīt uz nerviem. Viņa kā parasti košļāja košļeni un bija saģērbusies iz­braucienam kopā ar tēti — nodilušos džinsos, ādas jakā un armijas zābakos, it kā sataisījusies uz rokkoncertu un cerētu, ka varēs uzmīt kādam uz kājas. Kaklā viņai karājās austiņas, ja nu gadījumā ar mums samestos gar­laicīgi.

(Viņa man neiesita, tā ka laikam būs izdevies Seidiju aprakstīt viņai pa prātam.)

“Reiss aizkavējās,” es teicu.

Viņa uzpūta burbuli, noglaudīja Mafinai galvu un iesvieda kaķi atpakaļ istabā. “Ome, es eju ārā!”

Kaut kur dzīvoklī vecāmamma Fausta atmurdēja kaut ko nesaprotamu. Visticamāk: “Tikai nelaid viņus iekšā!”

Seidija aizvēra durvis un paskatījās uz mani tā, it kā es būtu nomaitāta pele, ko Mafina tikko pārstiepusi mā­jās. “Šeku reku, kā no gaisa.”

«T»

Ja.

“Ejam.” Viņa nopūtās. “Laižam.”

Tāda viņa bija. Ne “Čau, kā tev ir gājis pēdējos sešos mēnešos? Prieks tevi redzēt!” nekā. Bet man nebija iebil­dumu. Ja tiekaties tikai divas reizes gadā, drīzāk ir sajūta, ka esat attāli radinieki, nevis brālis un māsa. Ja neskaita mūsu vecākus, mums nebija nekā kopīga.

Mēs noskrējām lejā pa kāpnēm. Es apcerēju, ka Sei­dija smaržo pēc vecu cilvēku mājas un košļenēm, kad viņa pēkšņi apstājās un es ieskrēju viņai mugurā.

“Kas tas tāds?” viņa jautāja.

Biju gandrīz aizmirsis par vīru lietusmētelī. Viņš kopā ar tēti stāvēja ielas otrā pusē zem lielā koka, un iz­skatījās, ka abi strīdas. Tētis bija pagriezis muguru, un es neredzēju viņa seju, bet viņš žestikulēja ar rokām tā, kā parasti dara, kad ir dusmīgs. Otrs vīrietis viebās un kratīja galvu.

“Nav ne jausmas,” es teicu. “Viņš tur stāvēja, kad mēs piebraucām.”

“Izskatās pazīstams.” Seidija sarauca pieri, cenzda­mās atcerēties. “Nu taču!”

“Tētis grib, lai mēs gaidām taksometrā,” es teicu, kaut gan zināju, ka tas ir bezjēdzīgi. Seidija jau devās viņu virzienā.

Viņa negāja uzreiz pāri ielai, bet, slēpdamās aiz ma­šīnām, paskrēja uz priekšu pa ietvi un tad, pārjozusi pāri ielai, notupās aiz pazema mūra žoga. Viņa sāka la­vīties uz tēta pusi. Man nebija izvēles un nācās sekot viņas paraugam, lai gan sajutos kā muļķis.

“Seši gadi Anglijā,” es nomurmināju, “un cilvēks jau iedomājas sevi par Džeimsu Bondu.”

Seidija neatskatīdamās man iebelza un turpināja la­vīties uz priekšu.

Vēl pāris metru, un jau bijām blakus lielajam ko­kam. Es dzirdēju tēti otrpus mūrim sakām: “… mums tas ir jādara, Amos. Tu zini, ka tā ir pareizi.”

“Nē,” teica otrais, laikam taču Amoss. Viņa balss bija dobja un nosvērta — ļoti uzstājīga, ar amerikāņu ak­centu. “Ja es tevi neapturēšu, Džūlius, to izdarīs viņi. Per Ankhs tev seko.”

Seidija pagriezās pret mani un nočukstēja: “Per kasV’

Es tikpat pārsteigts pakratīju galvu. “Ejam prom no šejienes,” es nočukstēju, jo zināju, ka mūs tūlīt pamanīs un tad mums būs nopietnas nepatikšanas. Seidija, pro­tams, mani ignorēja.

“Viņi nezina manu plānu,” tētis teica. “Kad viņi to sapratīs…”

“Un bērni?” Amoss jautāja. Man uz spranda mati sa­cēlās stāvus. “Kas būs ar bērniem?”

“Es esmu padomājis par viņu drošību,” tētis teica. “Un, ja es to nedarīšu, mēs visi būsim apdraudēti. Tā ka liecies mierā.”

“Es nevaru, Džūlius.”

“Tātad tu gribi dueli?” tēta balss bija nāvīgi no­pietna. “Tu mani nekad neesi varējis uzveikt, Amos.”

Nebiju redzējis tēti iekaistam kopš lielā negadījuma ar koka karoti un neko tādu vairs negribēju pieredzēt, bet izskatījās, ka abi vīri gatavojas kautiņam.

Pirms es paspēju noreaģēt, Seidija pielēca kājās un iesaucās: “Tēti!”

Viņš izskatījās pārsteigts, kad meita metās viņam ap kaklu, bet ne tik iztrūcināts, cik tas otrais — Amoss, kas atkāpās tik strauji, ka sapinās pats sava lietusmēteļa stērbelēs.

Viņš bija noņēmis saulesbrilles, un man sāka likties, ka Seidijai taisnība. Viņš izskatījās pazīstams — kā no senas pagātnes.

“Man… man jāiet,” viņš teica un, sakārtojis cepuri, aizslāja projām pa ielu.