Sarkanā piramīda

Apsargi palika gaitenī, un mēs nopakaļ kuratoram iegājām Lielajā zālē. Naktī tā izskatījās biedējoša. Gaisma, kas krita caur stikla kupola griestiem, uz sienām zīmēja ēnas kā milzīgus zirnekļu tīklus. Mūsu soļi skaļi skanēja pret balto marmora grīdu.

“Tātad,” tētis teica, “tas akmens.”

“Jā!” kurators atsaucās. “ Lai gan es nespēju iedomā­ties, kādu jaunu informāciju tur varētu smelties. Tas ir izpētīts caur un cauri — mūsu pats slavenākais artefakts.”

“Protams,” teica tētis. “Bet es, iespējams, varētu jūs pārsteigt.”

“Par ko viņš tagad runā?” Seidija iečukstēja man ausī.

Es neatbildēju. Nojautu, par kādu akmeni ir runa, bet nesapratu, kāpēc tētis to grib redzēt tik ļoti, ka mūs te atvilcis Ziemassvētku vakarā.

Es domāju par to, ko viņš gribēja mums izstāstīt pie Kleopatras adatas, — par mūsu mammu un to nakti, kad viņa nomira. Un kāpēc viņš tik aizdomīgi skatās apkārt, it kā gaidīdams, ka atkal parādīsies tie dīvainie cilvēki, kas bija pie Adatas? Mēs bijām ieslēgti muzejā, mums visapkārt bija apsargi un augstākā līmeņa drošī­bas sistēmas. Neviens mums te nevarēja tikt klāt — vis­maz tā es cerēju.

Mēs nonācām Ēģiptes daļā. Pie sienām slējās milzī­gas faraonu un dievu statujas, bet tētis gāja tām visām garām un uzreiz devās pie galvenā eksponāta zāles vidū.

“Skaisti,” tētis nomurmināja. “Un tā nav kopija?”

“Nē, nē,” kurators apgalvoja. “Mēs ne vienmēr ekspo­zīcijā turam oriģinālu, bet jums par godu — šis ir īstais.”

Mēs skatījāmies uz tumši pelēku, apmēram metru augstu un pusmetru platu akmens plāksni, kas stāvēja stikla kastē uz paaugstinājuma. Akmens plakanā mala bija noklāta ar trīs dažādu rakstu joslām. Pirmā bija se­nās Ēģiptes bilžu raksts — hieroglifi. Vidējā… brīdi ap­domājies, es atcerējos, kā tētis to sauca: demotiskā rak­stība no laika, kad grieķi valdīja Ēģiptē un daudzi grieķu vārdi tika iejaukti ēģiptiešu valodā. Pēdējā rindkopa bija grieķiski.

“Rozetas akmens,” es teicu.

“Vai tad tā nav datorprogramma?” Seidija jautāja.

Es gribēju teikt, ka viņa ir stulba, bet kurators mani pārtrauca ar nervozu smiekliņu. “Jaunā dāma, Rozetas akmens bija tas, kas palīdzēja atšifrēt hieroglifus! Napo­leona armija to atrada 1779. gadā un…”

“Nūja,” teica Seidija. “Es atcerējos.”

Es zināju, ka viņa to saka tikai tāpēc, lai kurators aizvērtos, bet tētis nelikās mierā.

“Seidij,” viņš ierunājās, “līdz brīdim, kad tika atklāts šis akmens, parastie mirstīgie… es gribēju teikt, neviens jau gadsimtiem nebija spējis lasīt hieroglifus. Ēģiptes rakstu valoda bija pilnībā aizmirsta. Tad anglis Tomass Jungs pierādīja, ka Rozetas akmenī iekaltās trīs valodas pauž vienu un to pašu. Francūzis Šampolions turpināja viņa pētījumu un atšifrēja hieroglifu nozīmi.”

Seidija vienaldzīgi gremoja savu košļeni. “Un kas tur rakstīts?”

Tētis paraustīja plecus. “Nekas svarīgs. Pamatā — pa­teicības vēstule no kaut kādiem priesteriem valdniekam Ptolemajam V. Kad šī ziņa tika iekalta akmenī, tas ne­bija nekas svarīgs. Bet pēc daudziem gadsimtiem… pēc daudziem gadsimtiem tas kļuva par nozīmīgu simbolu. Iespējams, pat par pašu nozīmīgāko saikni starp seno Ēģipti un mūsdienu pasauli. Muļķīgā kārtā apjautu tā iespējas tikai tagad.”

Es vairs nesapratu, par ko viņš runā, un izskatījās, ka mulst arī kurators.

“Doktor Kein?” viņš ieteicās. “Vai jums kas kaiš?” Tētis dziļi ieelpoja. “Atvainojos, doktor Mārtiņ. Es tikai… skaļi domāju. Vai ir iespējams noņemt to aizsargstiklu? Un vai jūs varētu atnest tos dokumentus, ko es lūdzu sameklēt arhīvā?”

Doktors Mārtiņš pamāja, ievadīja kodu uz mazas pults, un stikla kastes viena siena atvērās.

“Man vajadzēs pāris minūšu, lai atnestu prasītos do­kumentus,” doktors Mārtiņš teica. “Nevienu citu es ne­laistu šim akmenim ne tuvumā. Es paļaujos, ka būsiet piesardzīgs.”

Viņš paskatījās uz mums, bērniem, kā tādiem, no kuriem sagaidāmas vien nepatikšanas.

“Mēs būsim ļoti piesardzīgi,” tētis apsolīja.

Kolīdz doktora Mārtiņa soļi noklusa tālumā, tētis mūs uzlūkoja satraukumā mirdzošām acīm. “Bērni, ta­gad kas ļoti svarīgs. Jums jāturas pa gabalu no šīs telpas.” Viņš noņēma no pleca savu darba somu un atvilka rāvējslēdzēju tik tālu, lai skatienam atklātos ķēde, kas domāta velosipēdu pieslēgšanai, un tai paredzēto slē­dzeni. “Sekojiet doktoram Mārtiņam. Viņa kabinets ir I ielās zāles galā, kreisajā pusē. Tur ir tikai viena ieeja. Kad viņš iegājis kabinetā, aplieciet šo ķēdi ap durvju rokturi un aizslēdziet slēdzeni. Mums viņš jāaizkavē.” “Tu gribi, lai mēs viņu ieslēdzam kabinetā?” Seidija jautāja, pēkšņi ieinteresēta. “Satriecoši!”

“Tēt,” es noprasīju. “Kas notiek?”

“Nav laika skaidrot,” viņš teica. “Šī ir mūsu vienīgā iespēja. Viņi nāk pēc mums.”

“Kas nāk?” Seidija jautāja.

Tētis satvēra Seidiju aiz pleciem. “Mīļā, es tevi mīlu. I Jn man ļoti žēl… man žēl par daudz ko, bet tagad mums nav tam laika. Ja šis nostrādās, es apsolu, ka būs daudz labāk mums visiem. Kārter, tu man esi drosminieks. I’a ļauj ies uz mani. Neaizmirstiet aizslēgt doktora Mārtina kabineta durvis. Un atpakaļ nenāciet!”