Sarkanā piramīda

Tētis uz mani brīdinoši paskatījās: bēdziet! Es sa­pratu, ka viņš ar nolūku tūr liesmojošo vīru ar muguru pret mums, cerēdams, ka man un Seidijai izdosies ne­pamanītiem izbēgt.

Seidija vēl joprojām bija apdullusi. Man izdevās ievilkt viņu ēnā aiz kolonnas. Kad viņa mēģināja iebilst, es ar plaukstu aizspiedu viņai muti. Tas viņu atskurbināja. Viņa pamanīja, kas notiek, un rimās spirināties.

Sirēnas gaudoja. Zāles durvis dega spožās liesmās. Apsargi noteikti bija ceļā, bet es nebiju pārliecināts, ka tas mums ko līdzēs.

Tētis notupās uz grīdas un, nenolaizdams acis no pretinieka, atvēra savu simboliem rotāto koka kasti. No tās viņš izcēla mazu, lineālam līdzīgu stienīti. Viņš pie sevis kaut ko nomurmināja, un stienītis pārvērtās koka nūjā, kas bija tikpat gara, cik tētis.

Seidija iespiedzās. Es arī nespēju noticēt savām acīm, bet viss tikai izvērtās arvien dīvaināk.

Tētis nosvieda nūju pie liesmojošā vīra kājām, un tā pārvērtās trīs metrus garā, milzīgā čūskā ar vara krāsas zvīņām un sarkaniem redzokļiem. Tā lēca virsū liesmo­jošajam vīram, kas bez mazākās piepūles sagrāba to aiz rīkles. Vīra roka uzšķīlās baltās liesmās, un čūska pār­vērtās pelnos.

“Vecs triks, Džūlius,” liesmojošais vīrs noaurojās.

Tētis paskatījās uz mums, mēmi skubinādams mūs bēgt. Pa pusei nespēju noticēt, ka viss notiek pa īstam. Varbūt es biju bezsamaņā un man rādījās murgi. Man blakus Seidija paķēra akmens atlūzu.

“Cik?” tētis ātri iejautājās, cenzdamies nenovērst lies­mojošā vīra uzmanību. "Cik no jums es atbrīvoju?”

“Visus piecus, protams,” vīrs noteica, it kā kaut ko

-.kaidrotu bērnam. “Tev būtu jāzina, ka mēs vienmēr nākam visi kopā, Džūlius. Drīz es atbrīvošu vēl citus, un viņi būs ļoti pateicīgi. Es atkal kļūšu par valdnieku.” “Dēmonu dienas,” tētis noteica. “Viņi tevi apturēs, pirms būs par vēlu.”

Liesmojošais vīrs iesmējās. “Tev liekas, ka burvji spēs mani apturēt? Tie vecie muļķi nespēj pārstāt strīdēties paši savā starpā. Lai šis stāsts tiek stāstīts no jauna. Un šoreiz tu vairs nekad necelsies!”

Liesmojošais vīrs pamāja ar roku. Zilais aplis, kas ieskāva tēti, nodzisa. Tētis sniedzās pēc savas kastes, bet tā aizslīdēja projām pa grīdu.

“Visu labu, Ozīris,” liesmojošais virs noteica. Ar vēl vienu rokas vēzienu viņš apkārt mūsu tētim uzbūra mirdzošu zārku. No sākuma tas bija caurspīdīgs, bet tad lēnām sabiezēja un pārvērtās ēģiptiešu zelta sarkofāgā, kas bija rotāts ar dārgakmeņiem. Tētis bezspēcīgi sitās pret tā sienām, raudzīdams izlauzties, vēl pēdējo reizi ieskatījās man acīs, es no viņa lūpām nolasīju vārdu Bēdz!, un tad zārks iegrima grīdā, it kā tā būtu pārvēr­tusies ūdenī.

“Tēti!” es iekliedzos.

Seidija svieda savu akmeni, bet tas izskrēja cauri liesmojošā vīra galvai, nenodarījis ne vismazāko postu.

Viņš atskatījās, un uz biedējošu mirkli liesmās parā­dījās viņa seja. Tas, ko es redzēju, šķita neiespējams. Iz­skatījās, it kā divas dažādas sejas būtu uzliktas viena otrai virsū — viena bija gandrīz kā cilvēkam ar bālu ādu, ļaunīgiem, asiem vaibstiem un mirdzošām, sarkanām acīm. Otra — kā zvēram ar tumšu spalvu un asiem ilkņiem.

Biedējošāka nekā sunim, vilkam vai lauvai — tā izskatī­jās pēc dzīvnieka, kādu es nekad nebiju redzējis. Sarka­nās acis skatījās man virsū, un es zināju, ka miršu.

Aiz muguras ieskanējās skaļi soļi, kas nāca no Lielās zāles. Balsis izkliedza pavēles. Tā bija apsardze, varbūt arī policija —, bet viņi noteikti nepagūs laikus.

Liesmojošais vīrs šāvās mums virsū, taču kaut kas viņam lika atsprāgt atpakaļ, kad mūs šķīra vien pāris centimetru. Gaisā nosprakšķēja elektrība. Amulets man ap kaklu kļuva nepatīkami karsts.

Liesmojošais vīrs iešņācās un mani vērīgi noskatīja. “Tātad… tas esi tu”

Ēka vēlreiz notrīcēja. Otrā telpas galā uzsprāga daļa sienas. Sienas caurumā parādījās divi stāvi — vīrietis un meitene, ko mēs redzējām pie Adatas. Mantijas plandī­jās, un abiem rokā bija scepteri.

Liesmojošais vīrs ierēcās, vēlreiz uz mani paskatījās un teica: “Drīz, puika.”

Tad visa telpa piešķīlās liesmu pilna. Karstuma vil­nis izspieda visu gaisu man no plaušām, un es nogāzos uz grīdas.

Pēdējais, ko redzēju, bija vīrs ar šķelto bārdu un mei­tene zilajā tērpā, kas stāvēja man līdzās. Es dzirdēju ap­sardzi kliedzam un skrienam arvien tuvāk. Meitene no­liecās man pāri un no jostas izvilka garu, līku dunci. “Mums jārīkojas ātri,” viņa teica tam otrajam.

“Vēl ne,” tas negribīgi atteica. Viņa balsī jautās iz­teikts franču akcents. “Mums jābūt pārliecinātiem, pirms viņus iznīcinām.”

Es aizvēru acis un ieslīgu bezsamaņā.

3 ieslodzījumā ar kaĶi

sendija

(Dod šurp to sasodīto mikrofonu.)

Sveiki. Šeit Seidija. Mans brālis ir nožēlojams stāst­nieks. Piedod. Bet tagad es esmu pie teikšanas, tā ka viss kārtībā.

Tātad. Sprādziens. Rozetas akmens miljons gabaliņos. Ļaunais ugunsdžeks. Tētis ieslodzīts zārkā. Baigs fran­cūzis un arābu meitene ar dunci. Mēs atslēdzāmies. Tas arī viss.