Sarkanā piramīda

Inspektors man aiz muguras nokrekšķinājās. “Seidij, par iebrukumu muzejā neviens tevi nevaino. Mēs sa­protam, ka tu tiki iesaistīta pret pašas gribu.”

Es apcirtos. “Pret pašas gribu? Es ieslēdzu kuratoru viņa kabinetā.”

Inspektora uzacis atkal sāka lēnām raukties. “Lai tā būtu, bet tu noteikti nesaprati, ko tavs tēvs grasās darīt. Iespējams, ka tavs brālis bija iesaistīts?”

Es iesmējos. “Kārters? Nu, piedodiet.”

“Tātad tu domā aizstāvēt ari viņu. Tu uzskati viņu par īstu brāli?”

Es nespēju tam noticēt. Gribēju iesist viņam pa seju. "Ko tas nozīmē? Tāpēc, ka viņš neizskatās tāpat kā es?” Inspektors samirkšķināja acis. “Es tikai gribēju teikt…” “Es zinu, ko jūs gribējāt teikt. Protams, ka viņš ir mans brālis!”

Inspektors Viljamss atvainodamies pacēla plaukstas, bet es tik un tā biju nikna. Lai cik ļoti Kārters man krita uz nerviem, es nevarēju ciest, kad cilvēki iedomājās, ka mēs neesam radinieki, vai kad dīvaini skatījās uz manu lēti, kad viņš iepazīstināja ar mums kā vienu ģimeni, — it kā mēs būtu pastrādājuši kaut ko sliktu. Stulbais dok­tors Mārtiņš muzejā. Inspektors Viljamss. Tā notika katru reizi, kad tētis, Kārters un es bijām visi kopā. Katru reizi, velns ar’ ārā.

“Es atvainojos, Seidij,” inspektors bilda. “Es tikai gribu būt drošs, ka atsijājam vainīgos no nevainīgajiem. Viss būs daudz vienkāršāk, ja tu ar mums sadarbosies, jebkāda informācija būs noderīga. Jebkas, ko tavs tēvs teicis. Cilvēki, ko viņš, iespējams, pieminējis.”

“Amoss,” es teicu, gribēdama redzēt viņa reakciju. "Viņš satika vīrieti, kuru sauc Amoss.”

Inspektors Viljamss nopūtās. “Seidij, tas nav iespējams. Tu to noteikti zini. Mēs runājām ar Amosu pirms nepil­nas stundas. Pa tālruni, kas atrodas viņa mājās Ņujorkā.” “Viņš nav Ņujorkā!” es uzstāju. “Viņš ir tepat…”

Es paskatījos ārā pa logu, bet Amoss bija pazudis. Tipiski.

“Tas nav iespējams,” es teicu.

“Tieši tā,” teica inspektors.

“Bet viņš bija te!” es uzstāju. “Kas viņš ir? Viens no tēta kolēģiem? Kā jūs zinājāt, ka jāzvana viņam?”

“Tiešām, Seidij! Tev jābeidz izlikties.”

“Izlikties?”

Inspektors mani brīdi vēroja un tad savilka nopietnu seju, it kā būtu izšķīries par smagu lēmumu. “Mēs jau dzirdējām patiesību no Kārtera. Es negribēju tevi apbē­dināt, bet viņš mums visu izstāstīja. Viņš saprot, ka vairs nav jēgas aizstāvēt tēvu. Tu varētu mums palīdzēt, un pret tevi netiks celtas nekādas apsūdzības.”

“Jums nevajadzētu melot bērniem!” es iekliedzos ce­rībā, ka mana balss aizskanēs līdz apakšstāvam. “Kārters nekad neteiktu neko sliktu par tēti, un arī es netaisos to darīt!”

Inspektors pat necentās izskatīties nokautrējies.

Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. “Žēl, ka tev ir šāda nostāja, Seidij. Man šķiet, ir laiks kāpt lejā… un apspriest notikuma sekas ar taviem vecvecākiem.”

4 mūs nolaupa nemaz ne svešinieks

sendija

Es dievinu ģimenes sanākšanas. Ļoti mīlīgi — ar Zie­massvētku rotājumiem ap kamīnu un siltu tējas krūzi, un Skotlendjarda detektīvu, kurš gatavs tevi arestēt.

Kārters sēdēja dīvānā, apskāvis tēta darba somu. Es nesapratu, kāpēc policija bija ļāvusi viņam to paturēt, l ai būtu jābūt pierādījumam vai kaut kam tamlīdzīgam, hei inspektors somai it kā nepievērsa nekādu uzmanību.

Kārters izskatījās šausmīgi — vēl sliktāk nekā pa­rasti. Tas puika nekad nebija gājis normālā skolā, un viņš ģērbās kā profesora asistents — smilšu krāsas bikses un kreklā, un kājās viņam bija solīdas kurpes. Viņš Ir gana izskatīgs — augumā pietiekami liels un labi veidots, un mati tā nekas. Acis viņam ir tādas pašas kā tē­tim, un manas draudzenes Liza un Emma man ir teiku­šas, ka, spriežot pēc fotogrāfijas, viņš ir smuks. Tas gan m.m ne sevišķi patika, jo (a) viņš ir mans brālis un (b) manas draudzenes ir mazliet dīvainas. Ja runa ir par īliebēm, tad Kārters nezinātu pateikt, kas ir seksīgs, pat ta kas tāds iekostos viņam pēcpusē.

(Kārter, neskaties uz mani tā. Tu zini, ka tā ir tais­nība.)

Un vispār man nevajadzēja būt tik ļaunai pret viņu. Viņš tēta pazušanu uztvēra vēl sāpīgāk par mani.

Ome un opis sēdēja viņam katrs savā pusē un izska­tījās apmulsuši. Uz galda stāvēja kanniņa ar tēju un ce­pumi, bet neviens tos neēda. Galvenais inspektors Viljamss lika man apsēsties vienīgajā brīvajā krēslā. Tad viņš sāka svarīgi soļot šurpu turpu kamīna priekšā. Vēl divi policisti stāvēja pie durvīm — tā pati policiste, kas iepriekš, un vēl viens liela auguma vīrs, kas meta kārus skatus uz cepumiem.

“Fausta kungs un kundze,” teica inspektors Viljamss, “šķiet, ka mums ir divi bērni, kas atsakās sadarboties.”

Ome sāka raustīt savas kleitas malu. Ir grūti noticēt, ka ome ir mammas radiniece. Ome ir trausla un bāla, ar rokām un kājām kā žagariņi, kamēr mamma visās foto­grāfijās izskatās tik laimīga un dzīvespriecīga. “Viņi ir tikai bērni,” viņa izdvesa. “Jūs taču nevarat viņus vainot.”

“Fu!” teica opis. “Tas ir smieklīgi, inspektor. Viņi nav vainīgi!”