Sarkanā piramīda

“Laiva,” es teicu un tad sapratu, ka esmu to iztulko­jusi balsī un man nepienāktos ko tādu prast.

Amoss paskatījās uz mani pār savu apaļo briļļu malu. “Kā tu to…”

“Nu, tā pēdējā daļa izskatās pēc laivas,” es izspēru. “Bet to tu nevari domāt nopietni. Tas ir vienkārši smiek­līgi.”

“Paskaties tur!” Kārters iesaucās.

Es piegāju viņam blakus pie iekšpagalmiņa durvīm. Lejā pie piestātnes bija pietauvota laiva. Taču ne parasta laiva. Tā bija ēģiptiešu niedru laiva, priekšgalā dega divas lāpas un pakaļgalā bija liela stūre. Pie stūres bija melnā mēteli tērpies stāvs — iespējams, Amoss.

Atzīšos, ka tobrīd es tiešām zaudēju valodu.

“Ak tad mēs brauksim ar to,” Kārters teica. “Uz Bruklinu.”

“Mums derētu posties,” Amoss teica.

Es pagriezos pret omi. “Ome, lūdzu!”

Viņa notrauca asaru no vaiga. “Tā būs labāk, mīļā. Tev vajadzētu ņemt līdzi Mafinu.”

“Ak, jā,” Amoss attapās. “Mēs nedrīkstam aizmirst kaķi.”

Viņš pagriezās pret kāpnēm. It kā pēc pavēles Ma­liņa noskrēja lejā pa kāpnēm kā tāds leopards un ielēca man rokās. Viņa nekad tā nedara.

“Kas tu esi?” es jautāju Amosam. Bija skaidrs, ka man nebija izvēles, bet es vismaz gribēju dzirdēt kādas atbil­des. “Mēs nevaram tā vienkārši braukt līdzi kaut kādam svešiniekam.”

“Es neesmu svešinieks,” Amoss man uzsmaidīja. “Es esmu jūsu ģimenes loceklis.”

Un pēkšņi es atcerējos viņu ar smaidu uz lūpām pār­liekušos man pāri un sakām: “Daudz laimes dzimšanas dienā, Seidij.” Tik sena atmiņa, ka gandrīz jau aizmir­susies.

“Tēvoci Amos?” es pārsteigta jautāju.

“Tieši tā, Seidij,” viņš teica. “Es esmu Džūliusa brā­lis. Tagad mums jāiet. Mums tāls ceļš priekšā.”

5 Tikšanās ar mērkaki

kārters

Te atkal Kārters. Piedod. Bijām spiesti uz brīdi iz­slēgt mikrofonu, jo mums sekoja — par to vēlāk.

Seidija jums jau stāstīja, kā mēs aizbraucām no Lon­donas, vai ne?

Tātad mēs gājām līdzi Amosam uz dīvaino laivu, kas bija pietauvota piestātnē. Es turēju tēta somu cieši iespiestu padusē. Joprojām nespēju noticēt, ka viņa vairs nav. Es jutos vainīgs, ka grasos pamest Londonu bez viņa, bet es paļāvos uz, mazākais, to, ka Amoss teica — šobrīd mēs tētim nekādi nespējam palīdzēt. Es neuzti­cējos Amosam, bet sapratu — ja gribu uzzināt, kas no­tika ar tēti, man jāiet viņam līdzi. Viņš bija vienīgais, kas izturējās tā, it kā kaut ko zinātu.

Amoss uzkāpa uz niedru laivas klāja. Seidija uzreiz viņam sekoja, bet es mazliet vilcinājos. Tādas laivas bija redzētas Nīlā, bet neizskatījās pārāk drošas.

Laiva bija sasieta, izmantojot augu šķiedru virves, —1 kā tāds milzīgs, peldošs paklājs. Man nelikās, ka gudri bija degt tās lāpas laivas priekšgalā, jo, ja nu laiva tomēr nenogrimst, tā varēja aizdegties. Laivas pakaļgalā pie stū-

ies aira stāvēja maza auguma vīrelis, tērpies Amosa lie­tusmētelī un cepurē. Cepure bija novilkta zemu pār acīm, tāpēc seja nebija saskatāma. Viņa rokas un kājas slēpās mēteļa ielokos.

“Kā šāda laiva tiek uz priekšu?” es jautāju Amosam. "Tai nav buras.”

“Paļaujies uz mani.” Amoss pasniedza man roku. Nakts bija vēsa, bet, uzkāpis uz klāja, es pēkšņi sa­jutu siltumu, it kā lāpas pār mums lietu sargājošu gaismu. Klāja vidū stāvēja būda, saslieta no pītiem pa­klājiem. Mafina Seidijas rokās nošņācās un būdai uzrūca.

“Apsēdieties tur iekšā,” Amoss ierosināja. “Ceļš var l/.nākt ne no vieglākajiem.”

“Es pastāvēšu, paldies.” Seidija pameta skatu uz mazo vīreli. “Kas ir tavs stūrmanis?”

Amoss izlikās jautājumu nedzirdējis. “Turieties!” Viņš pamāja stūrmanim, un laiva traucās uz priekšu.

To sajūtu ir grūti aprakstīt. Vai tu zini, kā ir ameri­kāņu kalniņos, kad kabīne grasās laisties brīvajā kri­tienā? Bija līdzīgi, taču mēs nekur nekritām un tā sajūta •..»glabājās. Laiva virzījās uz priekšu ar neaptveramu āt­rumu. Pilsētas gaismas saplūda kopā un tad pazuda biezā miglā. Tumsā atbalsojās dīvainas skaņas: slīdēšana un šņākšana, attāli kliedzieni, balsis, kas čukstēja valo­das, ko es nesapratu.

Dīvainā kņudoņa pārgāja nelabumā. Skaņas cēlās arv ien skaļākas, līdz es pats biju gatavs kliegt. Tad pēkšņi laiva ..nnazināja ātrumu. Skaņas noklusa, un migla pagaisa. Atkal uznira pilsētas gaismas — spožākas nekā iepriekš.

Mums pāri slējās tilts, kas bija daudz augstāks par jebkuru tiltu Londonā. Man sagriezās vēders. Pa kreisi redzēju pazīstamus ēku siluetus — Kraislera namu un Impērijas ēku.

“Neiespējami,” es teicu. “Tā ir Ņujorka.”

Seidija izskatījās tieši tā, kā jutos es pats. Viņa vēl joprojām bija apskāvusi Mafinu, kas bija aizmiegusi acis. Izskatījās, ka kaķis apmierināti murrā. “Tas nav iespē­jams,” Seidija teica. “Mēs bijām ceļā tikai dažas minūtes.” Un tomēr te nu mēs bijām — kuģojām augšup pa Austrumu upi, tieši zem Viljamsburgas tilta. Lēnām pie­braucām pie piestātnes Bruklinas pusē. Mums priekšā atradās rūpniecības zona, kur vīdēja metāllūžņu kau­dzes un grēdojās veca būvniecības tehnika. Visam pa vidu, pašā upes krastā, slējās liela rūpnīcas noliktava — sienas noklātas ar grafiti, logi aizsisti ar dēļiem.

“Tā nav nekāda savrupmāja,” teica Seidija. Tīri jā­brīnās, cik viņa vērīga.