Sarkanā piramīda

Bija skaidrs, kāpēc to tā sauca. Ciedru koka griesti vidēja četru stāvu augstumā, un tos balstīja krāšņas, hieroglifiem klātas akmens kolonnas. Pie sienām grez­nojās dīvaina veclaiku mūzikas instrumentu un senās I ģiptes ieroču kolekcija. Telpu ieskāva trīs balkonu stāvi ,u durvīm, kas izgāja uz vidus jomu. Kamīns bija tik liels, ka tur varētu iebraukt auto, un virs tā bija piekārts ļikilekrāna televizors. Katrā kamīna pusē atradās milzīgi ādas dīvāni. Grīdu klāja čūskādas paklājs — lai gan tas bija vismaz divpadsmit metru garš un piecus metrus plats — tātad lielāks par kuru katru čūsku. Ārpusē, aiz stikla sienām, es redzēju terasi, kas ieskāva visu namu. Tur bija peldbaseins, vieta maltītēm un ugunskura vieta ar degošu ugunskuru. Lielās zāles tālākajā stūrī bija durvis, uz kurām bija uzzīmēta Hora acs, un tās bija aizslēgtas ar vismaz pusduci slēdzeņu. Es nespēju iedo­māties, kas varētu būt aiz tām durvīm.

Bet statuja, kas slējās Lielās zāles vidū, bija tā, kas skatu piesaistīja visvairāk. Tā bija deviņus metrus aug­sta un kalta no melnā marmora. Uzreiz sapratu, ka tas ir kāds ēģiptiešu dievs: ar cilvēka rumpi un dzīvnieka galvu — kā stārķim vai dzērvei, ar slaiku kaklu un ļoti garu knābi.

Dievs bija ietērpts senā stila apģērbā — svārkos ar jostu, ap kaklu tam bija rota. Vienā rokā viņam bija rakstāmspalva un otrā atritināts pergaments, it kā viņš nupat būtu pabeidzis rakstīt tajā redzamo hieroglifu: anhu — ēģiptiešu krustu ar cilpu galā un tai apkārt ap­vilktu kvadrātu.

“Tas ir tas pats!” Seidija izdvesa. “Per Ankh.”

Es skatījos uz viņu un nespēju noticēt savām ausīm. “Kā tu to zini izlasīt?”

“Nav ne jausmas,” viņa teica. “Bet tas ir acīm redzami, vai tad ne? Augšējā daļa izskatās pēc ēkas plāna rasējuma.”

“Kā tu to redzi? Tā ir vienkārši kaste.” Bet viņai bija taisnība. Es atpazinu to simbolu, un tas tiešām bija vien­kāršots ēkas un durvju attēls, bet lielākā daļa cilvēku to nespētu saskatīt. It īpaši cilvēki, kam vārdā Seidija. Bet viņa izskatījās pilnīgi pārliecināta.

“Tā ir ēka,” viņa uzstāja. “Un apakšējā daļa ir anhs — dzīvības simbols. Per Ankh — dzīvības māja.”

“Ļoti labi, Seidij,” Amoss izskatījās iepriecināts. “Un m statuja atveido vienīgo dievu, kam vēl joprojām ir at­ļauts ieiet Dzīvības mājā — tā, mazākais, ierasts. Vai tu to atpazīsti, Kārter?”

Pēkšņi es sapratu: tas putns bija ibiss — ēģiptiešu upes putns. “Tots,” es teicu. “Zināšanu dievs. Viņš iedi­bināja rakstību.”

“Tieši tā,” Amoss atsaucās.

“Kāpēc viņiem ir dzīvnieku galvas?” Seidija jautāja. "Visiem ēģiptiešu dieviem ir dzīvnieku galvas. Viņi izkatās muļķīgi.”

“Parasti viņi tā neizskatās,” Amoss teica. “Vismaz ne Ikdienā.”

“Ikdienā?” es jautāju. “Nu, piedod. Tu runā tā, it kā Initu viņus saticis.”

Amosa sejas izteiksme mani nepārliecināja. Izskatī­tas, ka viņš atceras kaut ko nepatīkamu. “Dievi spēja parādīties jebkādā veidolā — parasti vai nu kā cilvēki, vai dzīvnieki, bet reizēm arī šādā starpformā. Jums jāNiiprot, ka viņi ir pirmatnējie spēki — tāds kā tilts starp «ilvēku un dabu. Dievi tiek tēloti ar dzīvnieku galvām, lai parādītu, ka viņi vienlaikus mīt divās pasaulēs. Vai saprotat?”

“Nemaz,” Seidija teica.

“Mmm.” Amoss neizklausījās pārsteigts. “Jā, jums daudz kas apgūstams. Vienu vārdu sakot, šis dievs, kas stāv jums priekšā — Tots — radījis Dzīvības māju, un šī savrupmāja ir tās galvenā mītne šajā reģionā. Vai vis­maz… tā kādreiz bija. Es esmu vienīgais pārstāvis, kas atlicis divdesmit pirmajā nomā. Pareizāk būtu teikt — es biju vienīgais, bet tagad šeit esat ari jūs abi.”

“Pagaidi.” Man bija tik daudz ko jautāt, ka es nesa­pratu, ar ko lai sāk. “Kas ir Dzīvības māja? Kāpēc Tots ir vienīgais dievs, kam atļauts šeit atrasties, un kāpēc tu …” “Kārter, es saprotu, kā tu jūties.” Amoss līdzjūtīgi pasmaidīja. “Bet labāk būs visus šos jautājumus ap­spriest dienas gaismā. Jums ir jāizguļas, un es negribu, lai jums rādās murgi.”

“Tu domā, ka es spēšu aizmigt?”

“Murr.” Mafina Seidijai rokās izstaipījās un skaļi no­žāvājās.

Amoss sasita plaukstas. “Heops!”

Man likās, ka viņš nošķaudījās, jo Heopss ir dīvains vārds, bet tad pa kāpnēm noskrēja mazs, apmēram metru garš vīrelis ar zeltainu spalvu, ieģērbts sarkanzilā džemperī. Tikai pēc laba brīža es aptvēru, ka tas ir Losandželosas Leikeru basketbola komandas kreklā ietērpts paviāns.

Paviāns apmeta salto un piezemējās mums priekšā. Atņirdzis ilkņus, viņš izgūda pa pusei rēcienu, pa pusei atraugu. Viņa elpa oda pēc čipsiem ar načo garšu.

Viss, ko es spēju izdvest, bija: “Leikeri ir mana komanda!”

Paviāns nemās plakšķināt pa galvu un vēlreiz atrau­gājās.

“Heopsam tu patīc,” Amoss teica. “Jūs lieliski sapratīsieties.”

“Nūja,” Seidija izskatījās galīgi apmulsusi. “Mērkaķis par namzini. Kāpēc gan ne?”

Mafina murrāja Seidijas skavās, it kā paviāns viņu nemaz neuztrauktu.

“Agh!” Heopss man uzrūca.

Amoss iesmējās. “Viņš grib ar tevi spēlēt basketbolu viens pret vienu, Kārter. Lai redzētu, uz ko tu esi spē­jīgs”

Es sāku mīņāties no vienas kājas uz otru. “Mm, jā, labi. Varbūt rīt. Bet kā tu saproti…”