Sarkanā piramīda

“Kārter, nāksies pierast,” Amoss teica. “Taču, ja gri­bat izdzīvot un izglābt savu tēti, jums jāatpūšas.”

“Atvaino,” Seidija iestarpināja, “tu teici “izdzīvot un i/.glābt tēti”? Vai tu varētu paskaidrot mazliet sīkāk?”

“Rīt,” Amoss teica. “Mēs sāksim jūsu apmācības no rīta. Heops, parādi viņiem istabas, lūdzu.”

“Agh-uhh!” paviāns izgrūda. Viņš pagriezās un gā­zelējoties sāka iet augšā pa kāpnēm. Diemžēl džemperis ne gluži pilnībā nosedza viņa krāsaino pēcpusi.

Mēs jau grasījāmies viņam sekot, kad Amoss ieteii as: “Kārter, somu, lūdzu. Būs labāk, ja es to ieslēgšu bibliotēkā.”

Es vilcinājos. Jau biju gandrīz aizmirsis somu, kas karājās man plecā, bet tā bija viss, kas man atlicis no ieta. Man pat nebija pieejamas mūsu mantas, jo tās vēl joprojām atradās Britu muzejā. Īstenībā brīnījos, ka policija nebija man atņēmusi ari tēta darba somu, bet neviens no viņiem to netika pamanījis.

“Tu to dabūsi atpakaļ, “Amoss apsolīja. “Kad būs īs­tais brīdis.”

Lūgums bija gana laipns, bet kaut kas viņa skatienā lika man noprast, ka vispār jau man nav izvēles.

Es atdevu viņam somu. Amoss to satvēra tik uzma­nīgi, it kā tā būtu pilna ar sprāgstvielām.

“Līdz rītam!” Pagriezies viņš devās uz aizslēgtajām durvīm. Slēdzenes pašas no sevis atsprāga vaļā, un dur­vis pavērās spraugā, kas bija pietiekami plata, lai Amoss varētu tikt cauri, bet par šauru, lai mēs varētu saskatīt, kas atrodas aiz sliekšņa. Tad slēdzenes atkal aizslēdzās viņam aiz muguras.

Neziņā par to, ko mums vajadzētu iesākt, es paskatī­jos uz Seidiju. Palikt vieniem Lielajā zālē kopā ar spo­kaino Tota statuju kaut kā negribējās, tāpēc mēs kāpām vien nopakaļ Heopsam uz augšstāvu.

Mums ar Seidiju bija ierādītas divas blakus istabas, un jāatzīst, ka tās bija daudz foršākas par visām vietām, kur biju uzturējies.

Man bija pašam savs ledusskapis, pilns ar maniem mīļākajiem gardumiem: ingvera limonādi — (Nē, Seidij. Tas nav vecu ļaužu strebeklis! Aizveries!) —, Twix un Skittles. Tas šķita neticami. Kā Amoss zināja, kas man garšo? Televizors, dators un stereo iekārta bija paši jaunākie modeļi. Vannasistabā stāvēja mana ierastā zobu pasta, dezodorants un viss pārējais. Arī lielā gulta bija satriecoša, lai gan spilvens bija diezgan savāds. Parastā auduma spilvena vietā gultas galā rotājās ziloņkaula pa­galvis, kādu biju redzējis ēģiptiešu apbedījumos. Tas bija izrotāts ar lauvu zīmējumiem un (protams) jau atI al ar hieroglifiem.

Istabai pat bija balkons, no kura pavērās skats uz Ņujorkas ostu, tālumā vīdēja Manhetena un Brīvības statuja, bet bīdāmās stikla durvis bija aizslēgtas. Tā bija pirmā zīme, ka kaut kas nav kārtībā.

Es pagriezos, meklēdams Heopsu, bet viņš jau bija pazudis. Manas istabas durvis bija ciet. Mēģināju atvērt, I >cl tās bija aizslēgtas.

No blakus istabas atskanēja pieklusināta balss. "Kārter?”

“Seidij.” Es mēģināju atvērt durvis, kas savienoja musu istabas, bet arī tās bija aizslēgtas.

“Mēs esam ieslodzīti,” viņa teica. “Vai tu domā, ka Amoss… vai tev liekas, ka mēs varam viņam uzticēties?” Pēc visa, ko šodien biju piedzīvojis, es neuzticējos nekam, tomēr Seidijas balsī dzirdēju bailes. Tas manī viesa neparastu sajūtu — nepieciešamību viņu mierināt, l as šķita smieklīgi. Seidija vienmēr šķita daudz drosmī­gākā par mani — viņa vienmēr darīja, ko gribēja un ne­kad neuztraucās, ar ko tas var beigties. Es biju tas, kurš baidījās. Bet tajā brīdī man šķita, ka jāspēlē loma, kādu es nebiju spēlējis sen, sen: lielo brāli.

“Viss būs kārtībā.” Es centos runāt ar pārliecību. “Ja Amoss gribētu mums kaut ko nodarīt, viņš to jau būtu i/darījis. Mēģini aizmigt.”

“Kārter?”

“Jā.”

“Tās bija burvestības, vai ne? Tas, kas notika ar tēti muzejā. Amosa laiva. Šī māja. Tas viss ir maģija.”

“Man liekas, jā.”

Es dzirdēju viņu nopūšamies. “Labi. Vismaz es ne­jūku prātā.”

“Dusi saldi!” es uzsaucu. Un attapos, ka neesmu to Seidijai teicis, kopš mēs dzīvojām kopā Losandželosā, kad mamma vēl bija dzīva.

“Man pietrūkst tēta,” viņa teica. “Es zinu, ka es viņu gandrīz nemaz nesatiku, bet… man viņa pietrūkst.”

Man acīs sariesās asaras, bet es dziļi ieelpoju. Es ne­ļaušos vājumam. Seidijai es biju vajadzīgs. Tētim es biju vajadzīgs.

“Mēs viņu atradīsim” es teicu. “Saldus sapņus.”

Ieklausījos, bet vienīgais, ko dzirdēju, bija Mafina, kas ņaudēdama un skrāpēdamās izpētīja savu jauno dzīves­vietu. Vismaz viņa nebija nelaimīga.

Es ierāpos gultā. Sega bija mīksta un silta, bet pagal­vis tomēr pārāk dīvains. Kakls metās stīvs, tāpēc es to noliku uz grīdas un aizmigu tāpat.

Mana pirmā lielā kļūda.

6 Brokastis ar Krokodilu

kārters

Kā lai to apraksta? Tas bija nevis murgs, bet kaut kas daudz īstāks un briesmīgāks.

Kad biju aizmidzis, es jutu, ka mana miesa nokļūst bezsvara stāvoklī. Es lēnām pacēlos gaisā, atskatījos un redzēju pats sevi guļam.

Mirstu, es nodomāju. Bet tā vis nebija. Es nebiju kļu­vis par spoku. Mani ieskāva mirdzošs, zeltains veidols, un roku vietā man bija spārni. Es biju kaut kāds putns. (Nē, Seidij, es nebiju vista. Vai tu, lūdzu, ļausi man stās­tīt?)