Sarkanā piramīda

“Paskaties vēlreiz,” Amoss pamāja uz ēkas jumtu. “Kā… kā tu…” Es nespēju izteikt ne vārda. Nezinu, kā es to uzreiz nepamanīju, bet tagad bija skaidri saska­tāms — uz noliktavas jumta kā vēl viena kūkas kārta slējās piecstāvu ēka. “Tur taču nedrīkst būvēt savrup­mājas!”

“Garš stāsts,” Amoss teica. “Mums bija nepieciešams nomaļš nostūris.”

“Un šis ir austrumu krasts?” Seidija jautāja. “Tu ko tādu pieminēji Londonā — manu vecvecāku dzīvokļa atrašanos autrumu krastā.”

Amoss pasmaidīja. “Jā. Malacis, Seidij. Senos laikos

Nīlas austrumu krasts vienmēr bija dzlvajo puse — puse, kurā aust saule. Mirušie tika apglabāti upes rietumu krastā. Dzīvošana tajā krastā tika uzskatīta par nelai­mes zīmi un pat par bīstamu. Šī tradīcija vēl joprojām ir spēcīga starp… mūsējiem.”

“Mūsējiem?” es pārvaicāju, bet Seidija mani pārl rauca ar citu jautājumu.

“Tad tu nevari dzīvot Manhetenā?” viņa jautāja.

Amoss paskatījās pāri upei un sarauca uzacis. “Manlietenā ir citas problēmas. Citi dievi. Labāk, ja mēs tura­mies šķirti.”

“Citi kasV’ Seidija pieprasīja.

“Nekas.” Paspraucies mums garām, Amoss piegāja pie lurmaņa. Viņš norāva tam mēteli un cepuri, un izrādī|as, ka zem drēbēm neviena nav. Stūrmaņa tur vienkārši nebija. Amoss uzlika galvā savu cepuri, pārmeta mēteli par roku un pamāja uz metāla kāpnēm, kas veda augšup lulz pat savrupmājai uz jumta.

“Visi krastā,” viņš teica. “Un esiet sveicināti Divdes­mit pirmajā nomā.”

“Gnomā?” es jautāju, kamēr mēs viņam sekojām augšup pa kāpnēm. “Vai tu runā par tiem mazajiem vireļiem?”

“Dieva dēļ, nē,” Amoss teica. “Man riebjas rūķi. Viņi slikti ož.”

“Bet tu teici…”

“Noma, n-o-m-a. Apgabals, reģions. Šis vārds nāk no seniem laikiem, kad Ēģipte bija sadalīta četrdesmit divās provincēs. Mūsdienās sistēma ir mazliet citāda.

Mēs esam kļuvuši globalizēti. Pasaule ir sadalīta trīssimt sešdesmit nomās. Ēģipte, protams, ir pirmā. Ņujorka — divdesmit pirmā.”

Seidija paskatījās uz mani un piegrūda pirkstu pie deniņiem.

“Nē, Seidij,” neatskatīdamies teica Amoss. “Es ne­esmu jucis. Jums ir daudz jāmācās.”

Mēs nonācām līdz kāpņu galam. Skatoties uz sav­rupmāju augšup, bija grūti saprast, ko īsti es redzēju. Ēka bija vismaz piecpadsmit metru augsta un celta no milzīgiem kaļķakmens bluķiem, kuros izcirsti logi, sa­likti metāla rāmjos. Ēkas sienas bija izgaismotas, un tā izskatījās kā moderna muzeja un sena tempļa krusto­jums. Bet pats dīvainākais, ka pietika novērsties, lai visa ēka pagaistu. Izmēģināju vairākas reizes, lai pārbaudītu. Ja es skatījos uz savrupmāju ar acs kaktiņu, tā nebija sa­skatāma. Nācās atkal fokusēt skatienu tieši uz māju, un arī tas prasīja visai lielu gribasspēku.

Amoss apstājās pie ieejas, kas bija garāžas durvju lielumā — tumšs, masīvs koka četrstūris, un nekur ne­manīja ne durvju rokturi, ne slēdzeni. “Kārter, tu pir­mais. “Mm, kā lai es …”

“Kā tev šķiet?”

Lieliski, kārtējais noslēpums. Biju gatavs ierosināt, ka mēs varētu sist Amosa galvu pret durvīm un skatī­ties, vai tas nostrādā. Tad es vēlreiz paskatījos uz dur­vīm, un mani pārņēma dīvaina sajūta. Es izstiepu roku. Lēnām, nepieskaroties durvīm, es to cēlu augšup, un durvis sekoja manai kustībai — tās lēnām atvērās un nozuda griestos.

Seidija izskatījās pilnīgi apdullusi. “Kā…”

“Es nezinu,” atbildēju, mazliet nokautrējies. “Iespē­jams, te ir kustību sensors.”

“Interesanti.” Amoss izklausījās mazliet satraucies. “Es la nebūtu darījis, bet ļoti labi. īstenībā — izcili.”

“Šķiet, ka man jāsaka paldies.”

Seidija posās iet iekšā pirmā, bet, tiklīdz viņa spēra soli uz sliekšņa, Mafina skaļi ieņaudējās un gandrīz iz­leca Seidijai no rokām.

Seidija atsprāga atpakaļ. “Kas tas bija, kaķi?”

“Ak jā, protams,” Amoss teica. “Es atvainojos.” Viņš n/,1ika roku kaķim uz galvas un ļoti svinīgi teica: “Tu vari ienākt.”

“Kaķim ir nepieciešama atļauja?” es jautāju.

“īpašs gadījums,” Amoss novilka. Tas gan nebija ne­kāds dižais paskaidrojums, bet viņš iegāja iekšā, neteicis vairs ne vārda. Mēs viņam sekojām, un šoreiz Mafina neizdvesa ne skaņas.

“Ak Dievs…” Seidija papleta muti. Viņa atgāza galvu, 1.ii paskatītos uz griestiem, un es jau nodomāju, ka viņai košļene izkritīs no mutes.

“Jā,” Amoss teica. “Šī ir Lielā zāle.”