Sarkanā piramīda

Opis jaunībā spēlēja regbiju. Viņam ir brangas ro­kas, vēders, kas bīstami iespīlēts kreklā, un acis, kas tik dziļi iegrimušas sejā, it kā tās kāds būtu tur iesitis ar varu (īstenībā tētis vienu reizi bija uzsitis, bet tas jau ir cits stāsts). Opis izskatās diezgan biedējošs. Parasti cil­vēki vairījās stāties viņam ceļā, bet neizskatījās, ka tas atstāja iespaidu uz inspektoru Viljamsu.

“Fausta kungs,” viņš teica, “kā jums liekas, kas būs rakstīts rīta laikrakstos? Uzbrukums Britu muzejam. Uozetas akmens iznīcināts. Jūsu znots …”

“Bijušais znots,” opis izlaboja.

“…visticamāk, gājis bojā sprādzienā, vai arī aizbēdzis no notikuma vietas…”

“Viņš nebēga!” es iekliedzos.

“Mums jāzina, kur viņš ir,” inspektors turpināja. “Un vienīgie liecinieki, jūsu mazbērni, atsakās stāstīt patie­sību.”

“Mēs izstāstījām patiesību,” teica Kārters. “Tētis nav miris. Viņš iegrima grīdā.”

Inspektors Viljamss paskatījās uz opi, it kā teik­dams — nu, redzat? Tad viņš pievērsās Kārteram. “Jau­nais cilvēk, tavs tēvs ir pastrādājis noziegumu. Viņš ir pametis jūs, lai izstrebjat to putru, kas ievārīta …”

“Tas tā nav!” es iesaucos, un mana balss dusmās trī­cēja. Es nespēju noticēt, ka tētis ar nolūku atstātu mūs policijas varā. Bet doma, ka viņš varētu mani pamest, — nu, kā jau iepriekš teicu, tas man ir sāpīgs temats.

“Mīļā, lūdzu,” ome man teica, “inspektors tikai dara savu darbu.”

“Viņš to dara slikti!” es teicu.

“Iedzersim tēju,” ome ierosināja.

“Nē!” mēs ar Kārteru iesaucāmies vienā balsī, un man sametās omes žēl, jo viņa dīvānā sarāvās.

“Mēs varam jūs apsūdzēt,” inspektors brīdināja, pa­griezdamies pret mani. “Mēs varam un tā arī darīsim …” Viņš sastinga, tad samirkšķināja acis vairākas reizes, it kā būtu aizmirsis, ko teikt.

Opis saviebās. “Hmm, inspektor?”

“Jā…” inspektors Viliams domīgi nomurmināja. Iebā­zis roku kabatā, viņš izvilka mazu, zilu grāmatiņu — Amerikas pasi. Tad viņš to iesvieda Kārteram klēpī.

“Tu tiec izsūtīts no valsts,” inspektors paziņoja. “Tev jāizbrauc no šās valsts divdesmit četru stundu laikā. Ja mums būs nepieciešams uzdot tev vēl kādus jautāju­mus, mēs ar tevi sazināsimies ar FIB starpniecību.” Kārters iepleta muti. Viņš paskatījās uz mani, un es zināju, ka tas, kas notiek, šķiet savādi ne tikai man vie­nai. Inspektors bija pilnībā mainījis savu nostāju. Tikko bija grasījies mūs apcietināt. Es par to biju pārliecināta. Un tagad viņš pēkšņi izsūta Kārteru no valsts? Pat abi pārējie policisti izskatījās apmulsuši.

“Ser?” ierunājās policiste. “Vai jūs esat drošs …” “Klusu, Linlej. Jūs abi varat iet.”

Abi policisti vilcinājās, līdz Viljamss pameta viņiem ar roku. Tad viņi izgāja no istabas un aizvēra aiz sevis durvis.

“Pagaidiet,” Kārters teica. “Pazūd mans tēvs, un jūs gribat, lai es braucu projām no valsts?” “Tavs tēvs ir vai nu miris, vai arī tiek meklēts par nozieguma pastrā­dāšanu,” inspektors teica. “Izsūtījums no valsts ir tava labākā iespēja. Viss jau ir saskaņots.”

“Ar ko?” opis pieprasīja. “Kas ir devis šādu rīkojumu?” “Ar…” inspektora sejā atkal iegūla tā dīvainā iz­teiksme. “Ar attiecīgajām iestādēm. Ticiet man, tas ir la­bāk nekā cietums.”

Kārters izskatījās pārāk izmisis, lai ko teiktu, bet, pirms es paspēju sākt just viņam līdzi, inspektors pa­griezās pret mani. “Jūs arī, jaunkundz.”

Tikpat labi viņš būtu varējis iesist man ar āmuru pa galvu.

“Jūs izsūtāt arī mani7 .” es pārvaicāju. “Es šeit dzī1»

voju!

“Tu esi Amerikas pilsone, un, ņemot vērā notikumu apstākļus, būs labāk, ja atgriezīsies mājās.”

Es šokā skatījos uz viņu. Neatcerējos nevienas citas mājas, tikai šo dzīvokli. Mani draugi, mana istaba, viss, ko es pazinu, bija šeit. “Un kurp tad lai es braucu?” “Inspektor,” drebošā balsī bilda ome. “Tas nav tais­nīgi. Es nespēju noticēt…”

“Es došu jums laiku atvadām,” inspektors viņas sa­kāmo pārcirta pusvārdā, tad saviebās, it kā pats brīnītos par to, ko dara. “Man… man jāiet.”

Tas viss bija pilnīgi neloģiski, un izskatījās, ka to sa­prot arī pats inspektors, bet viņš tik un tā gāja uz durvju pusi. Kad viņš atvēra ārdurvis, es gandrīz izlēcu no krēsla, jo aiz sliekšņa stāvēja vīrietis melnā — Amoss. Vairs nebija ne lietusmēteļa, ne cepures, taču viņam mugurā joprojām bija svītrainais uzvalks un uz de­guna — apaļās brilles. Bizēs sapītajos matos vizēja zelta pērles.

Es gaidīju, ka Viljamss kaut ko teiks un brīnīsies, bet viņš nepievērsa Amosam ne mazāko uzmanību. Inspek­tors pagāja viņam garām un pazuda tumsā.

Amoss ienāca iekšā un aizvēra durvis. Ome un opis piecēlās kājās.

“Tu,” opis ierūcās. “Man vajadzēja nojaust. Būtu es ļaunāks, sasistu tevi zilumos.”

“Sveicināti, Fausta kungs un kundze,” Amoss teica. Viņš paskatījās uz mani un Kārteru, it kā mēs būtu problēmas, kas viņam atrisināmas. “Šķiet, pienācis laiks sarunai.”

Amoss ērti iekārtojās dīvānā un ielēja sev tēju. Viņš iekodās cepumā, kas bija diezgan bīstami, jo omes ce­pumi ir šausmīgi.

Man likās, ka opim tūlīt uzsprāgs galva. Seja viņam kļuva koši sarkana. Viņš nostājās Amosam aiz muguras un it kā atvēzējās sitienam, bet Amoss tikai turpināja košļāt savu cepumu.