Sarkanā piramīda

“Lūdzu, apsēdieties,” viņš mums teica.

Un mēs visi apsēdāmies. Tas bija ļoti dīvaini — it kā mēs būtu gaidījuši viņa pavēli. Pat opis nolaida pacelto roku un apgāja apkārt dīvānam. Dusmīgi noelsies, viņš apsēdās blakus Amosam.

Amoss malkoja tēju un nopētīja mani ar manāmu nepatiku. Tas nav godīgi, es nodomāju. Es neizskatījos tik slikti, ņemot vērā visu, kas bija piedzīvots. Tad viņš paskatījās uz Kārteru un ievaidējās.

“Sliktāku brīdi nevarēja vēlēties,” viņš nomurmināja. “Bet nav izvēles. Viņiem nāksies braukt man līdzi.”

“Piedodiet?” es ieteicos. “Es netaisos nekur braukt ar kaut kādu svešu vīrieti, kam pie sejas pielipis cepums!”

Viņam patiešām pie zoda bija pielipušas drupačas, bet Amosu tas, acīmredzot, neuztrauca, jo viņš to pat nepārbaudīja.

“Es neesmu svešinieks, Seidij,” viņš teica. “Tu neat­ceries?”

Bija bail klausīties, ka viņš mani uzrunā kā labs pa­ziņa. Uzmācās sajūta, ka man vajadzētu viņu pazīt. Pa­skatījos uz Kārteru, bet viņš izskatījās tikpat apmulsis kā es.

“Nē, Amos,” trīcēdama teica ome. “Tu nevari ņemt Seidiju. Mums bija vienošanās.”

“Džūliuss šovakar lauza to novienošanos,” Amoss attrauca. “Paši zināt, ka vairs nevarat rūpēties par Sei­diju — pēc visa, kas noticis. Viņu vienīgā iespēja ir nākt man līdzi.”

“Kāpēc lai mēs ietu tev līdzi?” Kārters jautāja. “Tu gandrīz sakāvies ar tēti!”

Amoss paskatījās uz tēta darba somu, kas gulēja kārteram klēpi. “Redzu, ka esi paturējis tēva somu. Tas labi. Tev tā noderēs. Runājot par strīdiem — mums ar Džūliusu tādu bijis daudz. Ja gadījumā tu, Kārter, nepamanīji, es mēģināju viņu atturēt no neapdomātas rīcības. Būtu viņš mani klausījis, mēs nebūtu šādā situācija.

Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā, bet izskal ijās, ka opis visu saprot.

“Tu ar tiem saviem māņiem!” viņš izsaucās. “Vai es neteicu, ka mēs par to negribam ne dzirdēt?”

Amoss pamāja uz iekšpagalmiņa pusi. Caur stikla durvīm varēja redzēt gaismas atspīdam Temzā. Tumsā, kad nevarēja redzēt, cik noplukušas ir dažas no apkārt­nes mājām, skats bija gana skaists.

“Māņi?” Amoss jautāja. “Un tomēr jūs piemeklējāt dzīvokli Temzas austrumu krastā.”

Opis pietvīka vēl tumšāk sarkans. “Tā bija Rūbijas ideja. Viņai likās, ka tas mūs pasargās. Bet viņa kļūdījās ne šajā lietā vien, vai ne tā? Kaut vai uzticoties tev un Džūliusam!”

Izskatījās, ka Amosu tas neuztrauc. Viņš savdabīgi smaržoja — kā veco laiku garšvielas, sveķi un dzintars, kā vīraks Koventgārdena veikalos.

Iztukšojis tējas tasi, Amoss paskatījās uz omi. “Fausta kundze, jūs zināt, kas tagad sācies. Policija ir vēl tīrais sīkums.”

Ome norija siekalas. “Tu… tu pārgrozīji inspektora domas. Tu liki viņam izsūtīt Seidiju.”

“Bija divas iespējas — vai nu izsūtīšana, vai apcieti­nājums,” Amoss atteica.

“Paga,” es ievaicājos. “Tu mainīji inspektora Viljamsa domas? Kā?”

Amoss paraustīja plecus. “Tas nav uz ilgu laiku. īste­nībā mums vajadzētu tikt līdz Ņujorkai tuvākās stundas laikā, pirms inspektors Viljamss sāk brīnīties, kāpēc ļā­vis jums aizbraukt.”

Kārters neticīgi iesmējās. “No Londonas nav iespē­jams nokļūt Ņujorkā stundas laikā. Pat visātrākā lidma­šīna …”

“Nūja,” piekrita Amoss. “Ne jau ar lidmašīnu.” Viņš atkal pievērsās omei, it kā viss būtu sarunāts. “Fausta kun­dze, Kārteram un Seidijai ir tikai viena droša izeja, jūs to zināt. Viņiem jābrauc uz savrupmāju Bruklinā. Tur es viņus varu pasargāt.”

“Tev pieder savrupmāja?” Kārters ieteicās. “Bruklinā?” Amoss viņam līksmi uzsmaidīja. “Ģimenes īpašums. Tur jūs būsiet drošībā.”

“Bet tētis…”

“Jūs viņam šobrīd nespējat palīdzēt,” Amoss skumji noteica. “Man ļoti žēl, Kārter. Es vēlāk visu paskaidrošu, bet Džūliuss gribētu, lai esat drošībā. Un tāpēc mums jarīkojas ļoti ātri. Diemžēl bez manis jums neviena cita vairs nav.”

Diezgan skarbi, es nodomāju. Kārters paskatījās uz omi un opi, tad piekrītoši pamāja. Viņš zināja, ka šeit nav vēlams. Kārters viņiem bija dzīvs atgādinājums par mūsu tēti. Un, jā — stulbs iemesls, lai nepieņemtu pa­šiem savu mazdēlu, bet tā nu tas bija.

“Nu, Kārters var darīt, kā viņš grib,” es teicu. “Bet es dzīvoju šeit. Un es nebraukšu projām kopā ar kaut kādu svešinieku.”

Es paskatījos uz omi, meklēdama atbalstu, bet viņa pēkšņi sāka pētīt mežģīņu galdautu, it kā tas būtu kļuvis |oti interesants.

“Opi, noteikti…”

Bet arī viņš neskatījās man ne virsū. Viņš pagriezās pret Amosu. “Tu vari viņus dabūt ārā no valsts?”

“Pagaidiet!” es iebildu.

Amoss piecēlies notrauca drupačas no žaketes. Viņš piegāja pie iekšpagalmiņa durvīm un paskatījās laukā, uz upi. “Policija drīz būs atpakaļ. Jūs varat stāstīt, ko vien gribat. Viņi mūs neatradīs.”

“Tu taisies mūs nolaupīt?” es pārsteigta jautāju. Es paskatījos uz Kārteru. “Vai tu spēj tam noticēt?”

Kārters uzmeta plecā tēta darba somu un piecēlās kājās, it kā būtu gatavs doties ceļā. Varbūt viņš vienkārši gribēja tikt projām no omes mājas. “Kā tu stundas laikā iedomājies nokļūt Ņujorkā?” viņš jautāja Amosam. “Tu teici, ka ar lidmašīnu ne.”

“Jā,” Amoss piekrita. Viņš pielika pirkstu pie stikla un kaut ko uzzīmēja uz aizsvīdušā loga — kārtējo saso­dīto hieroglifu.