Sarkanā piramīda

Bet man bija viena bilde. Tajā bija redzama mamma ar mani mūsu Losandželosas mājā tikko pēc manas pie­dzimšanas. Viņa stāvēja uz balkona, un fonā bija Klu­sais okeāns, un rokās viņa turēja saviebušos, mazu bēr­niņu, kas vienu dienu izaugs un kļūs par aculiecinieci lam, kas notiek. Kā zīdainis es nebiju visai skaista, bet mamma izskatījās lieliski, pat ģērbusies šortos un apdi­lušā T kreklā. Acis viņai bija tumši zilas. Gaišie mati at­sprausti, āda — nevainojama. Ja salīdzinām ar manējo, bija pamats ieslīgt depresijā. Visi man mūžam apgal­voja, ka es līdzinoties viņai, bet es pat nespēju tikt vaļā no pumpas uz zoda, kur nu vēl izskatīties tik pieaugusi un skaista.

(Beidz smīnēt, Kārter.)

Tā bilde mani fascinēja, jo es gandrīz neatcerējos, ka bija, kad dzīvojām visi kopā. Bet galvenais iemesls, kāpēc es glabāju to bildi, bija simbols uz mammas I' krekla: viens no tiem dzīvības simboliem — anha k rusts.

Mana mirusī mamma, kas nēsā dzīvības simbolu. Nekas nevarēja būt vēl skumjāks. Bet viņa smaidīja prelim tā, it kā zinātu kādu noslēpumu. It kā viņa un tētis Initu slepeni sazvērējušies.

Kaut kas atausa man atmiņā. Tas druknais vīrs lie­tusmētelī, kas strīdējās ar tēti otrpus ielai — viņš teica kaut ko par Per Ankhu.

Vai viņš domāja anhu, to pašu dzīvības simbolu, un, ja tā, ko nozīmēja per? Viņš droši vien nedomāja bum­bieri, kā pear angļu valodā.

Man bija dīvaina sajūta, ka, ja es redzētu vārdus Per Ankh uzrakstītus ar hieroglifiem, es zinātu, ko tie no­zīmē.

Es noliku mammas bildi. Paņēmu zīmuli un vienu no vecajiem matemātikas mājasdarbiem. Es gribēju zināt, kas notiktu, ja es mēģinātu uzzīmēt Per Ankh. Vai pie manis vienkārši atnāktu pareizais zīmējums?

Brīdī, kad es ar zīmuli pieskāros papīram, istabas durvis atvērās. “Keinas jaunkundz?”

Es pagriezos un nosviedu zīmuli.

Durvīs stāvēja policijas inspektors. “Ko jūs darāt?” “Pildu matemātikas mājasdarbu,” es teicu.

Griesti manā istabā bija diezgan zemi, un inspekto­ram nācās pieliekties, lai ienāktu iekšā. Mugurā viņam bija gaišs uzvalks, kas piestāvēja bālajai sejai un sirma­jiem matiem. “Tātad, Seidij. Es esmu inspektors Viljamss. Aprunāsimies? Apsēdies.”

Es neapsēdos, un viņš arī ne, un tas noteikti viņu kaitināja. Ir grūti valdīt pār situāciju, ja esi saliecies ragā kā Kvazimodo.

“Izstāsti man pilnīgi visu, lūdzu,” viņš teica, “no tā brīža, kad jūsu tēvs ieradās jums pakaļ.”

“Es jau visu izstāstīju policijai muzejā.”

“Vēlreiz, ja tev nav iebildumu.”

Tā nu es viņam visu izstāstīju. Kāpēc gan ne? Kamēr es klāstīju visus dīvainos notikumus par mirdzošajiem burtiem un čūsku, viņa kreisā uzacs rāvās arvien aug­stāk un augstāk.

“Nu, Seidij,” teica inspektors Viljamss. “ Tev ir dzīva iztēle.”

“Es nemeloju, inspektor. Un man rādās, ka jūsu uz­acs mēģina aizbēgt no sejas.”

Viņš mēģināja paskatīties pats uz savām uzacīm un tad saviebās. “Seidij, es esmu pārliecināts, ka viss notiku­šais tev ir ļoti smags pārdzīvojums. Es saprotu, ka tu vē­lies pasargāt sava tēva reputāciju. Bet viņa vairs nav…” “Jo viņš pagaisa, iesprūdis zārkā,” es uzstāju. “Viņš nav miris.”

Inspektors Viljamss iepleta rokas. “Seidij, man ļoti žēl. Bet mums ir jānoskaidro, kāpēc viņš tā rīkojās…”

“Kā rīkojās?”

Viņš apmulsis nokremšļojās. “Tavs tēvs iznīcināja ne­novērtējamus eksponātus un, izskatās, līdz ar to iegrūda pats sevi nāvē. Mēs gribētu noskaidrot — kāpēc.”

Es uz viņu skatījos. “Jūs gribat teikt, ka mans tēvs ir terorists? Vai jūs esat jucisV’

“Mēs esam sazvanījušies ar dažiem no tava tēva koleģiem. Cik var noprast, kopš tavas mātes nāves viņa uzvedība bija kļuvusi nekontrolējama. Viņš bija atsveši­nājies no visiem un pārņemts ar saviem pētījumiem, ar­vien vairāk un vairāk laika pavadīja Ēģiptē …”

“Viņš ir ēģiptologs! Jums būtu viņš jāmeklē, nevis l.tuzdod stulbi jautājumi!”

“Seidij,” Viljamss teica, un bija noprotams, ka viņš cīnās ar vēlmi mani nožņaugt. Nez kāpēc es to bieži dzirdu pieaugušo balsis. “Ēģiptē netrūkst ekstrēmistu organizāciju, kas iebilst pret Ēģiptes dārgumu atrašanos citu valstu muzejos. Šie cilvēki, iespējams, kontaktēju­šies ar tavu tēvu. Iespējams, ka, būdams tādā stāvoklī, tavs tēvs izrādījās viegli pārliecināms. Ja esi dzirdējusi, ka viņš piemin kādus vārdus …”

Es pasoļoju viņam garām un piegāju pie loga. Biju tik nikna, ka domas jaucās. Es atsacījos ticēt, ka tētis ir mi­ris. Nē, nē, nē. Un terorists? Nu, piedod. Kāpēc pieaugu­šie vienmēr bija tik stulbi? Viņi vienmēr saka “runā tais­nību” un, kad tu tā arī dari, viņi netic. Kāda no tā jēga?

Vēros lejā uz tumšo ielu. Pēkšņi tā saltā kņudēšana pieņēmās spēkā. Es koncentrējos uz lielo koku, kur dienā biju satikusi tēti. Tur stāvēja un uz mani skatījās tas dū­šīgais vīrs lietusmētelī un apaļajās brillēs — tas pats, ko tētis bija saucis par Amosu.

Droši vien pieklājās baidīties no sveša vīrieša, kas nakts melnumā blenž manā logā. Bet viņa seja bija raižpilna. Un viņš izskatījās tik pazīstams. Mani ļoti kaiti­nāja, ka nespēju atcerēties, kāpēc viņš šķiet pazīstams.