Sarkanā piramīda

Tātad, kad es atmodos, mums apkārt skraidīja poli­cija, kā jau bija sagaidāms. Viņi mūs ar brāli izšķīra. Man pret to nebija nekādu iebildumu. Viņš krīt uz ner­viem. Bet mani viņi ieslēdza kuratora kabinetā uz ilgu laiku. Un jā, šim nolūkam viņi izmantoja mūsu velosi­pēda ķēdi. Kretīni.

Es, protams, biju šokā. Man tikko bija uzbrucis tas liesmojošais sazin kas. Man bija nācies noskatīties, kā tēti iesprosto sarkofāgā un iegremdē grīdā. Es mēģināju to izstāstīt policijai, bet vai viņus tas interesēja? Nē.

Un pats ļaunākais: neatstājās ledusauksta tirpoņa, it

kā man sprandu kāds durstītu ar adatām. Tā uznāca, kad es paskatījos uz tiem zilajiem, mirdzošajiem vārdiem, ko tētis uzrakstīja uz Rozetas akmens un es zināju, ko tie nozīmē. Varbūt kāda iedzimta kaite? Vai zināšanas par garlaicīgām Ēģiptes senlietām varētu būt pārmanto­jamas? Man jau nekad neveicas.

Kad mana košļene jau sen bija zaudējusi garšu, bei­dzot atnāca policiste. Viņa man neuzdeva nevienu jau­tājumu, tikai ietupināja policijas mašīnā un aizveda mani mājās. Pat tad man nebija ļauts neko paskaidrot omei ar opi. Policiste tikai mani iestūma manā istabā, kur man bija jāgaida. Un atkal jāgaida.

Man nepatīk gaidīt.

Es staigāju no viena istabas gala līdz otram. Mana istaba nav nekas īpašs — tikai bēniņu telpa ar logu un gultu, un galdu. Tur nebija daudz, ko darīt. Mafina pa­ostīja manu kāju, un aste viņai saslējās gaisā kā pudeļu tīrāmā birste. Laikam nepatīk muzeju smaka. Nošņākusies viņa paskrēja zem gultas.

“Lielais paldies,” es nomurmināju.

Pavēru durvis, bet pie tām sardzē stāvēja tā pati po­liciste.

“Pie tevis pēc brīža atnāks inspektors,” viņa teica. “Lūdzu, paliec istabā.”

Es redzēju pirmo stāvu — opis soļiem mērīja istabu un lauzīja rokas, kamēr Kārters uz dīvāna runāja ar in­spektoru. Neko nevarēju saklausīt.

“Vai es drīkstu aiziet uz tualeti?” es jautāju jaukajai policistei.

“Nē.” Viņa aizvēra durvis man deguna priekšā. It kā es varētu uzspridzināt tualeti.

I'.s izvilku savu aipodu un pārskatīju mūzikas iz­vēlni. Nekas mani neinteresēja. Es dusmīgi nosviedu iiipodu uz gultas. Ja esmu pārāk satraukta, lai klausītos muziķu, tas nozīmē, ka patiešām nav labi. Es gribēju zināt, kāpēc Kārters varēja runāt ar policiju pirmais. Tas nebija godīgi.

Paniekojos ar tēta iedāvināto karekli. Nebija ne jaus­mas, ko nozīmē tas simbols. Kārtera amulets bija skaidri saskatāma acs, bet manējais izskatījās mazliet pēc eņ­ģeļa vai varbūt citplanētiešu robota.

Kāpēc tētis prasīja, vai tas vēl ir pie manis? Protams, ka bija. Tā bija vienīgā no viņa dabūtā dāvana. Nu, izņe­mot Mafinu, bet, ņemot vērā tā kaķa uzvedību, diez vai to varēja uzskatīt par īstu dāvanu.

Tētis tomēr bija mani bezmaz vai pavisam pametis, kad man bija seši gadi. Amulets bija mūsu vienīgā saikne. Labās dienās es uz to skatījos un ar sirsnību atcerējos tēti. Sliktajās dienās (kas pēdējā laikā bija arvien biežā­kas) es to lidināju pāri visai istabai un, lamādama tēti par to, ka viņa nav blakus, mīdīju to kājām, kas bija vis­notaļ uzmundrinoši. Bet ar visu to es amuletu vienmēr atkal kāru kaklā.

Lai kā, bet pēc visiem tiem dīvainajiem piedzīvoju­miem muzejā — un es to neesmu izzīdusi no pirksta — amulets kļuva karsts. Es to gandrīz noņēmu, bet nespēju atkauties no domas, ka amulets mani patiešām kaut kā pasargā.

Es visu izlabošu, tētis teica un skatījās uz mani ar to vainīgo skatienu, kādu bieži man veltīja.

Nu ko, pilnīga izgāšanās, tēt.

Ko viņš ar to bija domājis? Man gribējās domāt, ka viss bijis tikai sapnis: mirdzošie hieroglifi, milzīgā čūska, zārks. Nekā tāda vienkārši nav. Bet es zināju pa­tiesību. Es nebūtu varējusi nosapņot neko tik briesmīgu kā tā ugunsvīra seja, kad viņš pagriezās pret mums. “Drīz, puika,” viņš teica Kārteram, it kā viņš taisītos pēc mums atgriezties. No tās domas vien rokas sāka trīcēt. Es arī nespēju vien beigt domāt par Kleopatras adatu. Kā tētis to gribēja redzēt, it kā tur vajadzētu smelties drosmi, it kā tam, ko viņš grasījās pasākt Britu muzejā, būtu kāds sakars ar mammu.

Mans skatiens aizslīdēja pāri istabai un apstājās pie galda.

Nē, es nodomāju. Es to nedarīšu.

Tomēr piegāju pie galda un atvēru atvilktni. Es pa­stūmu malā pāris vecu žurnālu, savus saldumu krāju­mus, čupu ar veciem matemātikas mājasdarbiem, ko biju aizmirsusi nodot, un pāris bildes, kurās mēs ar Lizu un Emmu, manām draudzenēm, uzlaikojam smieklīgas ce­pures Kemdenas tirgū. Un pašā apakšā bija mammas fotogrāfija.

Omei ar opi ir kaudzēm bilžu. Viņiem ir Rūbijas pie­miņas stūrītis gaiteņa skapī — mammas bērnības zīmē­jumi, viņas eksāmenu rezultāti, universitātes izlaiduma bilde, mīļākās rotaslietas. Tas viss ir ļoti dīvaini. Es biju apņēmusies nebūt tāda pati kā viņi un nedzīvot pa­gātnē. Galu galā, mammu es tik tikko atcerējos, un ne­kas nespēja mainīt to, ka viņa ir mirusi.