Sarkanā piramīda

Es zināju, ka tas nav sapnis, jo parasti es neredzu krāsainus sapņus. Un es noteikti nesapņoju ar visām piecām maņām. Istaba viegli smaržoja pēc jasmīna. Es dzirdēju, kā uz naktsgaldiņa paukšķ gāzes burbulīši «tvertajā ingvera limonādes bundžiņā. Es sajutu, kā mīksts vējš bužina man spalvas, un ievēroju, ka logi ir Vii|a. Es negribēju doties prom, bet spēcīga straume iz­rāva mani ārā kā vēja trenktu koka lapu.

Savrupmājas gaismas pagaisa dziļi lejā. Ņujorkas Nlluets saplūda vienkopus un izgaisa. Es laidos cauri

tumsai un miglai, un visapkārt skanēja dīvaini čuksti. Vēderā kņudēja tāpat kā pirmīt Amosa laivā. Tad migla pagaisa, un es jau biju citur.

Es lidoju virs kaila kalna. Tālu zem manis ielejā va­rēja manīt pilsētas ugunis. Tā noteikti nebija Ņujorka. Lai gan bija nakts, es zināju, ka esmu tuksnesī. Vējš bija tik sauss, ka sejas āda likās izkaltusi kā papīrs. Un zinu, ka tas šķiet neloģiski, bet bija sajūta, ka seja man ir tā pati, it kā tā mana ķermeņa daļa nebūtu pārvērtusies par putnu. (Labi, Seidij. Vari mani saukt par vistu ar Kārtera galvu. Tagad esi priecīga?)

Zem manis, kalna galā, vīdēja divi stāvi. Neizskatī­jās, ka viņi mani būtu pamanījuši, un es sapratu, ka esmu rimies mirdzēt. Vispār es, lidojot tumsā, biju ne­redzams. Es nespēju abus stāvus skaidri izšķirt, bet va­rēju noprast, ka tie nav cilvēki. Ieskatoties vērīgāk, es ] redzēju, ka viens no viņiem ir pamazs, drukns un bez matiem, ar glumu ādu, kas vizēja mēnesgaismā, — iz­skatījās pēc abinieka, kas saslējies pakaļkājās. Otrs bija garš un izkāmējis kā putnubiedēklis, un pēdu vietā tam bija kājas kā gailim. Nevarēju saskatīt seju, bet tā šķita sarkana un mikla un… īstenībā es priecājos, ka nespēju labi saskatīt.

“Kur viņš ir?” prasīja tas, kurš izskatījās pēc krupja.

“Viņš vēl nav pieņēmis nemainīgu veidolu,” ieteicās tas ar gaiļa kājām. “Viņš spēj parādīties tikai uz īsu brīdi.”

“Vai tu esi pārliecināts, ka šī ir īstā vieta?”

“Jā, muļķi! Viņš būs klāt, kolīdz…”

Kalna galā parādījās liesmojošs tēls. Abi neradījumi zemodamies nokrita smiltīs, un es kā traks lūdzos, kaut tiešām būtu neredzams.

“Mans kungs!” bilda krupim līdzīgais.

Jaunpienācēju bija grūti saskatīt pat tumsā — bija redzams tikai cilvēka siluets, ko apņēma liesmas.

“Kā sauc šo vietu?” vīrs jautāja. Un, tiklīdz viņš ieru­nājās, es sajutos drošs, ka tas ir tas pats, kas uzbruka tē­tim muzejā. Pēkšņi uzmācās tās pašas bailes, kas mani paralizēja muzejā. Es atcerējos, kā mēģināju pacelt ak­meni, lai sviestu ar to uzbrucējam, bet nespēju pat to. Es pievīlu tēti.

“Mans kungs,” gaiļakāja ierunājās. “Šo kalnu sauc par Kamieļa muguru. Pilsēta tur, lejā, ir Fēniksa.”

Liesmojošais vīrs iesmējās — tas izklausījās pēc pēr­kona grandiem. “Fēniksa. Cik piemērots vārds! Un tuks­nesis ļoti līdzinās tam, kāds ir mājās. Atliek vien tikt vaļā no visa, kas dzīvs. Tuksnesim jābūt tīram, vai ne tā?” “Jā, mans kungs,” krupis piekrita. “Bet kas ir ar tiem četriem?”

“Viens jau ir iesprostots,” liesmojošais vīrs teica. “Otrā ir vāja. Ar viņu mēs viegli tiksim galā. Paliek tikai divi. Un ar tiem es drīz vien tikšu galā.”

“Mm… kādā ceļā?” krupis jautāja.

Liesmojošais vīrs iedegās spožāks. “Tu esi ziņkārīgs, sīks kurkulis.” Viņš novēcināja roku uz krupja pusi, un nabaga radījums sāka kūpēt.

“Nē!” krupis lūdzās. “Nē-ē-ē!”

Es gandrīz nespēju noskatīties. Negribu to aprakstīt, bet, ja esi dzirdējis, kas notiek, kad ļauni bērni apber gliemežus ar sāli, vari iedomāties, kas piemeklēja krupi. Drīz vien no viņa nekas nebija palicis pāri.

Gaiļakāja nervozi pakāpās atpakaļ. Es viņu nevai­noju.

“Mēs šeit uzcelsim manu templi,” liesmojošais vīrs runāja tā, it kā nekas nebūtu noticis. “Šis kalns būs mana svētnīca. Kad tā būs pabeigta, es izsaukšu visbriesmī­gāko vētru. Es noslaucīšu it visu no zemes virsas. Visu!’

“Jā, mans kungs,” gaiļakāja steigšus piekrita. “Un, hmm, ja es varētu ierosināt… lai vairotu jūsu spēku…” Neradījums sagumis līda uz priekšu, it kā gribētu čuk­stēt liesmojošam vīram ausī.

Man jau likās, ka gaiļakāja kļūs par ceptu cāli, bet viņš pateica kaut ko, ko es nespēju saklausīt, un liesmo­jošais vīrs iedegās vēl spožāks.

“Lieliski! Ja tu to izdarīsi, es tevi atalgošu. Ja ne…”

“Es saprotu, mans kungs.”

“Tu vari iet,” liesmojošais vīrs teica. “Atbrīvo mūsu spēkus. Sāc ar garkakļiem. Ar to būtu labi sākt. Savāc mazuļus un atved tos pie manis. Es tos gribu dzīvus, pirms tiem bijusi iespēja atklāt savas spējas. Nepievil mani.”

“Jā, kungs.”

“Fēniksa,” liesmojošais vīrs skaļi spriedelēja. “Tas man patīk.” Viņš izpleta rokas pret apvārsni, it kā iztēlo­tos pilsētu jau izkūpam liesmās. “Drīz es atdzimšu no taviem pelniem. Tā būs brīnišķīga dzimšanas dienas dāvana.”

Es pamodos, un mana sirds skaļi sitās manās ieras1.1 jās miesās. Bija karsti, it kā liesmojošais vīrs būtu sācis mani svilināt. Tad sapratu, ka man uz krūtīm guļ kaķis.

Mafina skatījās uz mani puspievērtām acīm. “Murr.”

“Kā tu te iekļuvi?” es nomurmināju.

Piecēlos sēdus un uz brīdi nesapratu, kur atrodos. Kādā viesnīcā? Gandrīz jau saucu tēti… un tad es atce­rējos.