Sarkanā piramīda

Vakardiena. Muzejs. Sarkofāgs.

Atskārta nāca ar tādu joni, ka man teju aizsitās elpa.

Izbeidz, es teicu pats sev. Tev nav laika sērot. Un iz­klausīsies dīvaini, bet balss man galvā skanēja gandrīz kā cits cilvēks — vecāks, stiprāks. Vai nu tā bija laba zīme, vai arī es sāku jukt prātā.

Atceries, ko tu redzēji, balss teica. Viņš tevi meklē. Tev jābūt gatavam.

Es nodrebēju. Gribēju ticēt, ka tas, ko es redzēju, bijis vien sapnis, bet zināju, ka tā nav. Pēdējās dienas laikā es biju piedzīvojis pārāk daudz, lai apšaubītu to, ko biju redzējis. Kaut kā es biju pametis savu ķermeni, ka­mēr gulēju. Un biju Fēniksā — tūkstošiem kilometru attālumā. Tur bija liesmojošais vīrs. Es no viņa teiktā daudz nesapratu, bet viņš bija runājis par savu spēku sūtīšanu, lai sagūstītu mazuļus. Nez par kādiem mazu­ļiem viņš runāja?

Mafina nolēca no gultas, apošņāja ziloņkaula pa­galvi un tad paskatījās uz mani, it kā mēģinātu man kaut ko pateikt.

“To tu vari savākt,” es viņai teicu. “Tas nav ērts.”

Viņa pieglauda galvu pie pagalvja un dusmīgi uz mani paskatījās. “Mjau.”

“Vienalga.”

Es piecēlos un iegāju dušā. Kad biju gatavs saģērbties, atklājās, ka manas iepriekšējās dienas drēbes ir pazudu­šas. Viss, kas bija skapī, bija man pēc mēra, bet ļoti at­šķīrās no drānām, ko biju ieradis valkāt, — platas, ar aukliņu savelkamas bikses un plandoši krekli, viss no balta linaudekla, un aukstākam laikam skapī atradās ta­lāri — tādus es biju redzējis mugurā fellahiem, ēģiptiešu zemniekiem. Nebija gluži manā stilā.

Seidijai patīk stāstīt, ka man trūkstot stila. Viņa ne­mitīgi sūdzas, ka es ģērbjoties kā vecis — aizpogājamos kreklos, gludinātās biksēs un solīdās kurpēs. Labi, var­būt taisnība. Bet tas ir tāpēc, ka tētis man mācījis vien­mēr labi izskatīties.

Es atceros pirmo reizi, kad viņš to man izskaidroja. Man bija desmit gadu. Mēs bijām ceļā uz Atēnu lidostu, laukā bija pāri par četrdesmit grādiem, un es gaudos, ka gribu pārģērbties tēkreklā un šortos. Kāpēc es nevarētu justies ērti? Mēs negrasījāmies pasākt neko svarīgu — tikai ceļot.

Tētis uzlika roku man uz pleca. “Kārter, tu paliec ve­cāks. Tu esi melnādainais amerikānis. Cilvēki tevi vērtēs daudz kritiskāk, tāpēc tev vienmēr jāizskatās nevaino­jami.”

“Tas nav taisnīgi!” es uzstāju.

“Taisnīgums nenozīmē, ka visiem viss tiek vienādi,” tētis teica. “Taisnīgums nozīmē, ka visi saņem to, kas viņiem nepieciešams. Un vienīgais ceļš, kā tikt pie tā, kas tev nepieciešams, ir pašam to sarūpēt. Vai saproti?”

Es teicu, ka nesaprotu. Bet tik un tā klausīju — tāpat bija ar interesēšanos par Ēģipti, basketbolu un mūziku. Un ceļošanu ar vienu pašu somu. Es ģērbos, kā tētis gri­bēja, jo parasti tētim bija taisnība. īstenībā es neatceros reizi, kad viņam nebūtu bijusi taisnība… līdz vakarnaktij britu muzejā.

Lai kā, es uzvilku mugurā lina drēbes no skapja, lešļūcenes bija ļoti ērtas, bet skriet ar tādām diez vai būtu ērti.

Durvis uz Seidijas istabu bija vaļā, bet viņas tur ne­bija.

Manas guļamistabas durvis vairs nebija aizslēgtas. Mafina man piebiedrojās, un gar daudzām tukšām gu­ļamistabām mēs kopā devāmies lejā. Savrupmājā mie­rīgi varētu mitināties vismaz simt cilvēku, bet šobrīd tā šķita tukša un skumja.

Lielajā zālē paviāns Heopss sēdēja uz dīvāna, starp kājām iespiedis basketbola bumbu un rokās turēdams dīvaina izskata gaļas gabalu. Tas bija klāts sārtām spal­vām. Televizorā rādīja ESPN kanālu, un Heopss skatījās iepriekšējā vakara basketbola spēles labākos momentus.

“Čau,” es teicu, lai gan man likās jocīgi sarunāties ar paviānu. “Leikeri uzvarēja?”

Heopss paskatījās uz mani un noglauda bumbu, it kā aicinādams uzspēlēt. “Agh, agh!’

Viņam pie zoda bija pieķērusies rozā spalva, un no lā skata man vēderā viss sagriezās.

“Emm, jā,” es teicu. “Vēlāk, labi?”

Redzēju Seidiju un Amosu brokastojam ārā uz tera­ses pie peldbaseina. Ārā vajadzēja būt stipri lielam auk­stumam, bet viņiem blakus dega ugunskurs, un neiz­skatījās, ka Seidija vai Amoss saltu. Devos uz to pusi, bet pa ceļam apstājos pie Tota statujas. Dienasgaismā šis dievs ar putna galvu nemaz neizskatījās tik biedējošs. Tomēr, es būtu varējis apzvērēt, ka viņa mazās ačeles mani gaidoši vēro.

Ko tas liesmojošais virs vakarnakt teica? Kaut ko par mūsu notveršanu, pirms apzināmies savus spēkus. Iz­klausās muļķīgi, bet uz bridi es sajutu spēku pieplū­dumu — kā vakarnakt, kad atvēru durvis, vien paceļot roku. Uzradās sajūta, ka es varētu pacelt jebko, pat šo deviņus metrus augsto statuju. Tādā kā transā paspēru soli uz priekšu.

Mafina nepacietīgi ieņaudējās un pieglaudās man pie kājas. Dīvainā sajūta pagaisa.

“Tev taisnība,” es teicu kaķim. “Stulba doma.”

Turklāt nāsīs iesitās brokastu smaržas — franču grauzdiņi, bekons un karstā šokolāde —, un nebija ko pārmest, ka Mafina negribēja kavēties. Gāju viņai nopa­kaļ uz terasi.

“Kārter!” Amoss sauca. “Priecīgus Ziemassvētkus, puis. Nāc pulkā!”

“Sen bija laiks,” Seidija nomurkšķēja. “Es jau sen pa­modos.”