Sarkanā piramīda

Es paskatījos uz Seidiju. “Tu tam tici?”

“Tu redzēji tās burvestības muzejā. To ugunsvīru. Tētis kaut ko izsauca no akmens.”

“Jā,” es teicu un domāju par savu sapni. “Bet tas ne­bija Ozīriss, vai ne?”

“Nē,” Amoss piekrita. “Jūsu tēvs dabūja vairāk, nekā gribējis. Viņš atbrīvoja Ozīrisa garu. īstenībā es domāju, ka viņš veiksmīgi savienojās ar dievu…”

Savienojas?

Amoss pacēla roku. “Vēl viena gara saruna. Pagai­dām paliksim pie tā, ka viņš uzsūca sevī Ozīrisa spējas. Bet viņam trūka izdevības tās izmantot, jo, spriežot pēc tā, ko man izstāstīja Seidija, Džūliusam no Rozetas ak­mens izdevās izsaukt piecus dievus. Piecus dievus, kas tur bija vienkopus iesprostoti.”

Es paglūnēju uz Seidiju. “Tu viņam visu izstāstīji?” “Viņš mums palīdzēs, Kārter.”

Es nebiju īsti gatavs uzticēties šim vīram, lai arī viņš bija mūsu tēvocis, bet es izlēmu, ka man nav izvēles.

“Labi, jā,” es teicu. “Liesmojošais vīrs teica — “tu iz­laidi visus piecus". Ko viņš ar to domāja?”

Amoss iemalkoja kafiju. Viņa domīgā seja atsauca atmiņā tēti. “Es negribu tevi biedēt.”

“Par vēlu.”

“Ēģiptes dievi ir ļoti bīstami. Pēdējos divus tūksto­šus gadu mēs, burvji, esam veltījuši daudz laika tam, lai savaldītu dievus un tos ieslodzītu ikreiz, kad tie parā­dās. Vispār mūsu svarīgākais likums, ko romiešu laikos izsludināja virslektors Iskandars, aizliedz mums atbrīvot dievus vai izmantot to spēkus. Jūsu tēvs šo likumu jau reiz ir lauzis.”

Seidija nobālēja. “Vai tam ir kāds sakars ar mammas nāvi? Kleopatras adatu Londonā?”

“Jā, ir sakars, Seidij. Tavi vecāki… viņi iedomājās, ka dara ko labu. Viņi ļoti riskēja, un tas jūsu mātei maksāja dzīvību. Jūsu tēvs uzņēmās vainu. Varētu teikt, ka viņš tika izsūtīts. Izraidīts. Viņam nācās nepārtraukti mainīt atrašanās vietu, jo Dzīvības mājas vecākie sekoja visam, ko viņš pasāka, jo baidījās, ka viņš turpinās savus… pētī­jumus. Un viņš tiešām turpināja.”

Man prātā atausa visas tās reizes, kad tētis, nemitīgi atskatīdamies, pārrakstīja kādus senus pierakstus, vai kad viņš mani modināja nakts vidū un teica, ka ir laiks mainīt viesnīcas, vai brīdināja mani neskatīties viņa darba somā vai nefotografēt attēlus uz senu tempļu sie­nām — it kā no tā būtu atkarīga mūsu dzīvība.

“Vai tāpēc mēs tevi nekad nesatikām?” Seidija jau­tāja Amosam. “Tāpēc, ka tētis bija izraidīts?”

“Vecajie man aizliedza ar viņu tikties. Es mīlēju Džūliusu. Man bija grūti neredzēties ar savu brāli un jums, bērni. Bet es nevarēju ar jums tikties — līdz va­kardienai, kad man nebija izvēles un bija jums jāpalīdz. Džūliuss jau gadiem bijis kā apsēsts ar Ozīrisa uzmeklē­šanu. Pēc tā, kas notika ar jūsu mammu, viņš bija dziļi satriekts. Kad es uzzināju, ka Džūliuss jau atkal grasās pārkāpt likumu un labot to, kas noticis, man bija viņš jāaptur. Vēl viens pārkāpums nozīmētu nāvi. Diemžēl man tas neizdevās. Man vajadzēja saprast, ka viņš būs pārāk ietiepīgs.”

Es paskatījos uz savu šķīvi. Ēdiens uz tā bija atdzisis. Mafina, uzlēkusi uz galda, pieglaudās manai rokai. Kad es neiebildu, kaķene ņēmās tiesāt manu gaļu.

“Vakarnakt muzejā,” es turpināju, “tā meitene ar dunci un vīrs ar šķelto bārdu — viņi arī bija burvji? No Dzīvī­bas mājas?”

“Jā,” Amoss teica. “Viņi sekoja jūsu tēvam. Jums lai­mējies, ka viņi ļāva jums iet.”

“Meitene gribēja mūs nogalināt,” es atcerējos. “Bet bārdainais vīrs teica — vēl ne”

“Viņi nevienu nenogalina, ja vien tas nav absolūti ne­pieciešams,” Amoss teica. “Viņi nogaidīs un izvērtēs, vai jūs viņus apdraudat.”

“Kāpēc lai mēs viņus apdraudētu?” Seidija nopra­sīja. “Mēs esam bērni! Ne jau mēs sadomājām izsaukt dievus.”

Amoss atstūma savu šķīvi. “Tam, ka jūs abi augāt at­sevišķi, ir dibināts iemesls.”

“Jo Fausti iesūdzēja tēti tiesā,” es teicu. “Un tētis zaudēja.”

“Bija daudz sarežģītāk,” Amoss sacīja. “Vecajie uz­stāja, ka jums abiem jābūt šķirtiem. Jūsu tēvs gribēja pa­turēt jūs abus, lai gan zināja, cik tas ir bīstami.”

Seidija izskatījās kā pliķi dabūjusi. “Viņš gribēja pa­turēt mūs abus?”

“Protams. Bet vecajie iejaucās un izkārtoja lietas tā, lai jūsu vecvecāki iegūtu tiesības tevi audzināt, Seidij. Ja jūs ar Karteru augtu kopā, jūs varētu kļūt ļoti spēcīgi. Iespē­jams, jau esat sajutuši pārmaiņas pēdējās dienas laikā.” Es iedomājos par pēkšņajiem spēka uzplūdiem, kas mani bija piemeklējuši, un kā šķita, ka Seidija spēj lasīt seno ēģiptiešu rakstus. Tad es atcerējos kaut ko, kas no­tika senākā pagātnē.

“Tava sestā dzimšanas diena,” es teicu Seidijai. “Torte,” viņa nekavējoties atsaucās, un atmiņas izšā­vās mums cauri kā elektriskā strāva.