Sarkanā piramīda

“Tu gribi teikt, ka mēs dosimies uz Fēniksu?” Es tikko spēju izrunāt tos vārdus. “Ainos, tas liesmojošais vīrs uzveica tēti, it kā viņa maģija nebūtu nekas! Tagad viņam ir dēmoni, un viņš kļūst arvien spēcīgāks, un — viņš tevi nogalinās!”

Amoss man samocīti uzsmaidīja, it kā pats jau būtu pārdomājis visas iespējamās briesmas un atgādinājums

nebūtu nepieciešams. Viņa sejas izteiksme man tik ļoti atgādināja tēti. “Nezaudē ticību savam tēvocim Amosam, Kārter. Man ir pašam savas burvju spējas. Turklāt man ir jāredz, kas notiek, ja mēs gribam izglābt jūsu tēvu un apturēt Sarkano kungu. Es būšu ātrs un piesar­dzīgs. Palieciet te. Mafina jūs pasargās.”

Es samirkšķināju acis. “Kaķis mūs pasargās? Tu ne­vari mūs te vienkārši atstāt! Kā paliek ar mūsu apmā­cību?”

“Kad es atgriezīšos,” Amoss apsolīja. “Neuztraucieties, savrupmāja ir aizsargāta. Tikai nekur neejiet. Un nevie­nam neatveriet durvis. Un, lai vai kas notiktu, neejiet bibliotēkā. Es to kategoriski aizliedzu. Būšu atpakaļ pirms saulrieta.”

Pirms mēs paspējām iebilst, Amoss mierīgi piegāja pie terases malas un no tās nolēca.

“Nē!” Seidija iekliedzās. Mēs pieskrējām pie terases margām un skatījāmies lejup. Upe vīdēja trīsdesmit metru zem mums. No Amosa nebija ne miņas. Viņš bija izgaisis.

Maķedonijas Filips šļakstinājās savā baseinā. Ma­liņa, uzlēkusi uz margām, pieprasīja glāstus.

Mēs bijām vieni paši dīvainā savrupmājā kopā ar paviānu, krokodilu un neparastu kaķi. Un visa pasaule bija briesmās.

Es paskatījos uz Seidiju. “Ko tagad iesāksim?”

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. “Tas taču ir pilnīgi skaidrs, vai tad ne? Mēs izpētīsim bibliotēku.”

7 Mazs vīrelis sasit galvu

sendija

Patiešām, Kārters dažreiz ir tik stulbs, ka man grūti noticēt, ka esam rados.

Ja kāds saka, es aizliedzu, tas nozīmē, ka to ir vērts darīt. Nekavējoties devos uz bibliotēku.

“Pagaidi!” Kārters iesaucās. “Nevar tā vienkārši…” “Dārgais brāli,” es teicu, “vai tava dvēsele atkal bija pametusi tavu ķermeni, kad Amoss runāja, vai arī dzir­dēji, ko viņš teica? Ēģiptiešu dievi ir īsti. Sarkanais kungs ir slikts. Sarkanā kunga dzimšanas diena: ļoti drīz, ļoti slikti. Dzīvības māja: nervozi, veci burvji, kas ienīst mūsu ģimeni, jo tētis bija tāds kā dumpinieks, no kura tu, starp citu, varētu mācīties. Līdz ar to mums — vie­niem pašiem — ir tikai pazudis tētis, ļauns dievs, kurš grib iznīcināt pasauli, un onkulis, kurš tikko nolēcis bezdibenī. Un viņu es par to nevainoju.” Es ievilku elpu. (Jā, Kārter, man arī dažreiz ir jāelpo.) “Vai es kaut ko iz­laidu? Jā, mans brālis esot diezgan spēcīgs un nākot no senas dzimtas bla, bla, bla un tā tālāk, bet viņam ir bail ieiet bibliotēkā. Tad tu nāc vai ne?”

Kārters sablisinājās kā dabūjis pliķi, ko es savā ziņā tiešām biju cirtusi.

“Es tikai…” Viņš vilcinājās. “Manuprāt, mums jābūt piesardzīgiem.”

Es sapratu, ka nabaga puika ir diezgan sabijies, un ko tur pārmest, tomēr izbrīnījos. Galu galā, Kārters ir mans lielais brālis — vecāks, vairāk pieredzējis, apceļo­jis pasauli kopā ar tēti. Lieliem brāļiem pienākas saņemt belzienus. Mums, mazajām māsām, pienāktos drīkstēt belzt, cik stipri vien gribam, vai tad ne? Bet es sapratu, ka, iespējams, tikai iespējams, es pret viņu biju pārāk skarba.

“Klau,” es teicu. “Mums jāpalīdz tētim, ja? Tai bib­liotēkā jābūt kam ļoti spēcīgam, citādi Amoss neturētu to aiz atslēgas. Tu taču gribi palīdzēt tētim?”

Kārters neveikli mīņājās no kājas uz kāju. “jā… pro­tams.”

Tā nu mēs bijām atrisinājuši vismaz vienu problēmu un varējām doties uz bibliotēku. Bet, tiklīdz Heopss no­prata, kas mums padomā, viņš nospruka no dīvāna un ar visu basketbola bumbu rokās pielēca priekšā durvīm. Kas būtu domājis, ka paviāni ir tik žigli? Viņš mums uzrūca, un man jāatzīst, ka paviāniem ir milzīgi ilkņi. Un pēc eksotisku košsārtu putnu noēšanas tie neizskatī­jās skaistāki kā parasti.

Kārters raudzīja ar viņu vienoties. “Heops, mēs ne­taisāmies neko zagt. Mēs tikai…”

“Agh!” Heopss sāka dusmīgi driblēt bumbu.

“Kārter,” es teicu. “No tevis nav nekādas jēgas. Paska­ties te, Heops. Man ir… ta-dā!” Es parādīju mazu, dzeltenu kastīti ar brokastu pārslām, ko biju paķērusi no galda. “Cheerio! Beidzas ar -o. Garšīgi!”

“Aghhh!” Heopss nokunkstēja un izklausījās drīzāk satraukts nekā dusmīgs.

“Gribi?” es labinājos. “Aiznes to līdz dīvānam un iz­liecies, ka mūs neredzēji, labi?”

Es aizsviedu pārslu paku uz dīvāna pusi, un paviāns aizmetās tai pakaļ. Satvēris paciņu vēl lidojumā, viņš sajutās tik iepriecināts, ka uzskrēja augšup pa sienu un, apsēdies uz kamīna malas, aizrautīgi sāka pārslas ēst pa vienai vien.

Kārters man uzmeta skaudīgu skatu. “Kā tu…”

“Daži no mums domā uz priekšu. Tagad mums jāat­ver šis durvis.”

Darbs nebija tik viegli paveicams. Tās bija smagas koka durvis, notītas ar smagām metāla ķēdēm un aiz­slēgtas ar daudzām slēdzenēm. Caurcaurēm pārspīlēti.

Kārters paspēra soli uz priekšu. Viņš lūkoja izman­tot paņēmienu, paceļot roku, kas bija līdzējis atvērt dur­vis iepriekšējā dienā, bet šoreiz nekas neizdevās.