Sarkanā piramīda

Viņš lēca uz galda malu, bet aizmirsa, ka viņam nav kāju. Nokritis ar seju pret galdu, viņš, balstīdamies uz rokām, sāka līst uz galda malas pusi. “Brīvs! Brīvs!” Aizrāpoja vēl centimetrus divus, pirms es viņu pa­cēlu gaisā un iemetu tēta burvju kastītē. Mīklas puika mēģināja tikt no tās ārā, bet kaste bija tieši tik augsta, lai viņš nevarētu aizsniegt tās malu. Es iedomājos, ka var­būt tā bija iekārtots ar nodomu.

“Ieslodzīts!” viņš gaudoja. “Ieslodzīts!”

“Aizveries,” es teicu. “Es tagad esmu tava saimniece. Un tu atbildēsi uz maniem jautājumiem.”

Kārters sarauca uzacis. “Kāpēc tu esi galvenā?” “Tāpēc, ka es biju tik gudra, lai viņu izsauktu.”

“Tu tikai jokojies!”

Es nelikos par brāli zinis, un tas, starp citu, ir viens no maniem daudzajiem talantiem.

“Tātad, Mīklas puika, vispirms, kas ir šabtiV’

“Vai tu mani izlaidīsi no kastes, ja tev atbildēšu?” “Tev man ir jāatbild,” es atgādināju. “Un, nē, nelaidīšu.” Viņš nopūtās. “Šabti ir “atbildētājs”, un to zina pat visstulbākais vergs.”

Kārters uzsita knipi. “Es atcerējos! Ēģiptieši veidoja figūras no vaska vai māla — kalpotājus, kas darītu jeb­kādus darbus pēcnāves dzīvē. Tām figūriņām bija jāatmostas, kad saimnieks tās izsauca, lai mirušais varētu atpūsties, kamēr šabti veica visus mirušā darbus.”

“Pirmkārt,” Mīklas puika iesaucās, “tas ir tipiski cil­vēkiem! Slinkot, kamēr mēs smagi strādājam. Otrkārt, strādāšana pēcnāves dzīvē ir tikai viena no šabti funkci­jām. Burvji mūs visādi izmanto arī šajā dzīvē, jo bez mums būtu pilnīgi nevarīgi. Treškārt, ja reiz tu tik daudz zini, kāpēc tad prasi?”

“Kāpēc tētis nogrieza tev kājas,” es skaļi domāju, “bet atstāja muti?”

“Es…” Mīklas puika aizklāja muti ar savām mazajām roķelēm. “Ļoti smieklīgi. Draudi vien vaska figūriņai!

Lielais drosminieks! Viņš, protams, nogrieza man kājas, lai es neaizbēgtu vai neatdzīvotos ideālā veidolā un viņu nenogalinātu. Burvji ir ļoti ļauni. Viņi sakropļo figūri­ņas, lai tās kontrolētu. Viņiem no mums bail!”

“Vai tu atdzīvotos un mēģinātu viņu nogalināt, ja viņš būtu tevi izveidojis ideālu?”

“Droši vien,” Mīklas puika atzina. “Vai mēs būtu beiguši?”

“Ne tuvu,” es teicu. “Kas notika ar mūsu tēti?”

Mīklas puika paraustīja plecus. “Kā lai es to zinu? Bet es redzu, ka trūkst viņa zižļa un burvju nūjas.”

“Jā,” Kārters teica. “Nūja — tā, kas pārvērtās čūskā, — sadega. Un zizlis… vai tas izskatās pēc bume­ranga?”

“Pēc bumeranga?” Mīklas puika pārvaicāja. “Svēto Ēģiptes dievu vārdā, jūs tiešām esat stulbi. Protams, ka tas ir zizlis.”

“Tas sašķīda gabalos,” es teicu.

“Pastāsti man — kā,” Mīklas puika pieprasīja.

Kārters viņam izstāstīja visu, kas noticis. Es nejutos pārliecināta, ka doma ir no spožajām, bet nospriedu, ka figūriņa desmit centimetru augumā mums nevar noda­rīt pārāk lielu postu.

“Lieliski!” Mīklas puika iesaucās.

“Kāpēc?” es jautāju. “Vai tētis vēl ir dzīvs?”

“Nē!” Mīklas puika teica. “Viņš gandrīz noteikti ir miris. Dēmonu dienu pieci dievi brīvībā? Satriecoši! Un ikviens, kurš cīnās ar Sarkano kungu…”

“Pagaidi,” es teicu. “Es tev pavēlu izstāstīt mums, kas tur notika.”

“Ha!” Mīklas puika iesmējās. “Man tev ir jāstāsta tikai tas, ko es zinu. Pamatotu pieņēmumu izklāstīšana ir pavisam kas cits. Es pasludinu savu pienākumu par izpildītu!”

To pateicis, viņš pārvērtās nedzīvā vaska figūrā. “Pagaidi!” es viņu pacēlu un sakratīju. “Izstāsti man savus pieņēmumus!”

Nekas nenotika.

“Varbūt viņam ir taimeris,” Kārters teica. “Viņš ieslē­dzas tikai vienreiz dienā. Vai varbūt tu viņu saplēsi.” “Kārter, tu varētu ierosināt kaut ko palīdzīgu! Ko lai mēs tagad darām?”

Viņš nopētīja četras māla statujas, kas stāvēja uz pa­augstinājumiem.

“Varbūt…”

“Vēl citi šabti?”

“Vērts mēģināt.”

Ja tās statujas bija atbildētāji, tad galīgi neprašas. Raudzījām tās turēt rokās, kad devām pavēles, lai gan tās statujas bija diezgan smagas. Mēģinājām norādīt uz tām ar roku un izkliegt pavēli. Centāmies jauki palūgt. Tās mums neatbildēja.

Es tā aizsvilos, ka gribēju tās ha-di-jot miljons gaba­liņos, bet joprojām biju tik nogurusi un izsalkusi, ka buršanās diez vai varēja nākt par labu manai veselībai.

Visbeidzot mēs izlēmām izpētīt sienu iedobumus. Tie plastmasas cilindri bija tādi, kādus varētu iedomā­ties piebraucamajā bankā — tādi varētu šaudīties šurpu turpu pa pneimatiskajām caurulēm. Katrā no tiem atra­dās papirusa rullis. Daži izskatījās jauni. Dažs šķita tūk­stošiem gadus sens. Uz katra cilindra bija uzraksts hie­roglifos un (paldies Dievam) arī angliski.

“Grāmata par svēto govi," Kārters izlasīja vienu no nosaukumiem. “Kas tas par nosaukumu? Kas tev tur ir, Svētais āpsis7 ."

“Nē,” es teicu. “Grāmata par Apopa nogalināšanu"

Mafina stūrī ieņaudējās. Kad es uz viņu paskatījos, kaķa aste slējās stāvus gaisā.

“Kas viņai vainas?” es jautāju.

“Apops bija milzīgs briesmonis čūskas izskatā,” Kār­ters nomurmināja. “Viņš bija ļoti ļauns.”

Mafina apcirtusies uzskrēja augšā pa kāpnēm, atpa­kaļ Lielajā zālē. Kaķi. Uz tiem nevar paļauties.

Kārters atritināja vēl vienu tīstokli. “Seidij, paskaties uz šo te.”