Sarkanā piramīda

“Tas ir piegādes šabti',’ es teicu. “Māla bibliotekārs!” Kārters nervozi norija siekalas un satvēra pasniegto cilindru. “Emm… paldies.”

Statuja aizsoļoja atpakaļ uz savu paaugstinājumu, uzlēca uz tā un atkal sastinga, kāda bijusi.

“Ja nu…” Es pagriezos pret šabti. “Sviestmaizi un čip­sus, lūdzu!”

Diemžēl neviena no statujām nepakustējās, lai mani apkalpotu. Varbūt bibliotēkā nebija atļauts ēst.

Kārters atvēra cilindru un atritināja papirusu. Viņš atviegloti uzelpoja. “Šī versija ir angliski.”

Lasīdams viņš pieri sarauca vēl vairāk.

“Tu neizskaties pārāk priecīgs,” es ierunājos.

“Tāpēc, ka es atcerējos to stāstu. Tie pieci dievi… ja tētis viņus tiešām atbrīvojis, tas nepavisam nav labi.” “Pagaidi,” es teicu. “Sāc no sākuma.”

Kārters satraukti ierāva elpu. “Labi. Tātad debesu die­viete Nuta bija precējusies ar zemes dievu Gebu.”

“Tas būtu šis te, uz grīdas?” es piesitu kāju pie grī­das, uz kuras bija attēlots zaļais vīrs ar kalnu, upju un mežu zīmējumiem.

“Tieši tā,” Kārters teica. “Tātad Gebs un Nuta gribēja bērnus, bet dievu karalis Ra — viņš bija saules dievs — padzirdēja sliktu pareģojumu, ka Nutas bērns…”

“Nutas bērns,” es ieķiķinājos. “Piedod, turpini.”

“…ka Geba un Nutas bērns vienu dienu Ra vietā kļūs par valdnieku. Kad Ra uzzināja, ka Nuta ir uz grūtām kājām, viņš iesvēlās panikā un aizliedza Nutai dzemdēt bērnus jebkurā gada naktī vai dienā.”

Es sakrustoju rokas uz krūtīm. “Viņai bija jāpaliek stāvoklī visu mūžu? Tas ir ļoti ļauni.”

Kārters pakratīja galvu. “Nuta izgudroja, ko iesākt. Viņa izaicināja mēness dievu Honsu uz kauliņu spēli. Katru reizi, kad Honsu zaudēja, viņam bija jāatdod maz­liet savas mēnessgaismas Nutai. Viņš zaudēja tik daudz reižu, ka Nutai izdevās savākt pietiekoši daudz mēness­gaismas, lai radītu piecas jaunas dienas un pieliktu tās gadam galā.”

“Nu, piedod,” es teicu. “Vispirms, kā var spēlēt uz mē­nessgaismu? Un, ja to varētu, kā no tās var izveidot jau­nas dienas?”

“Tas ir mīts!” Kārters iebilda. “Lai kā, ēģiptiešu ka­lendārā bija trīssimt sešdesmit dienas, tāpat kā trīssimt sešdesmit grādu aplī. Nuta radīja piecas dienas un pie­vienoja tās gadam galā — tās dienas nebija daļa no pa­rastā gada.”

“Dēmonu dienas,” es minēju, “Tātad šis mīts izskaidro, kāpēc gadā ir trīssimt sešdesmit piecas dienas. Un viņas bērni piedzima…”

“Šajās piecās dienās,” Kārters piekrita. “Pa bērnam ik dienu.”

“Kā var piedzimt pieci bērni pēc kārtas, katrs savā dienā?”

“Viņi ir dievi,” Kārters teica. “Viņiem kas tāds ir pa spēkam.”

“Tas ir tikpat nejēdzīgi kā vārds Nuta. Bet, lūdzu, turpini.”

“Kad Ra to uzzināja, viņš bija saniknots, bet bija par vēlu. Bērni jau bija piedzimuši. Viņus sauca Ozīriss …”

“Tas, kuru tētis gribēja izsaukt.”

“Tad sekoja Hors, Sets, Izīda un — hmm…” Kārters ieskatījās papirusa rullī. “Neftīda. Es vienmēr aizmirstu to pēdējo.”

“Un liesmojošais vīrs muzejā teica — “tu esi atbrīvo­jis visus piecus’”'

“Tieši tā. Ja nu viņi bija ieslodzīti visi kopā un tētis to nezināja? Viņi piedzima kopā, un varbūt viņus varēja atsaukt šai pasaulē tikai visus kopā. Lieta tāda, ka viens no viņiem, Sets, bija ļoti ļauns. Tāds kā ēģiptiešu mito­loģijas ļaunais tēls. Ļaunuma, haosa un tuksneša vētru dievs.”

Es notrīcēju. “Vai viņam bija kaut kāds sakars ar uguni?”

Kārters norādīja uz vienu no zīmētajiem attēliem. Tam dievam bija dzīvnieka galva, bet es nesapratu, kas tas bija par zvēru. Suns? Skudrulācis? Ļauns zaķis? Lai kas tas bija par dzīvnieku, dieva mati un drānas bija koši sarkanas.

“Sarkanais kungs,” es teicu.

“Seidij, tas nav viss,” Kārters teica. “Tās piecas die­nas — Dēmonu dienas — senajā Ēģiptē tika uzskatītas

par ļaunuma nesējām. Tajās dienās visi bija ļoti uzma­nīgi, valkāja veiksmes talismanus un nepasāka neko sva­rīgu. Un tētis muzejā teica Setam: “viņi tevi apturēs, pirms Dēmonu dienas būs pagājušas”.”

“Tu taču nedomā, ka viņš runāja par mums” es teicu. “Mums ir jāaptur tas Sets?”

Kārters pamāja. “Un, ja pēdējās piecas dienas no mūsu kalendāra vēl joprojām skaitās ēģiptiešu Dēmonu die­nas, tās sāksies 27. decembrī. Tas ir parīt.”

Izskatījās, ka šabti skatās uz mani, it kā kaut ko gai­dīdams, bet man nebija ne jausmas, kas tagad darāms. Dēmonu dienas un ļauni zaķu dievi — ja dabūšu dzir­dēt vēl kaut ko neticamu, man galva uzsprāgs.

Un kas bija vistrakākais? Mazā, uzstājīgā balss man galvā, kas teica: tas nav nekas neiespējams. Lai izglābtu tēti, mums jāuzveic Sets.

It kā tādus es biju ieplānojusi šos Ziemassvētkus! Satikt tēti — darīts. Atklāt dīvainas spējas — darīts. Uz­veikt ļaunu haosa dievu — darīts. Pilnīgs trakums!

Pēkšņi atskanēja skaļš troksnis, it kā kāds būtu ielau­zies Lielajā zālē. Heopss sāka satraukti riet.

Mēs ar Kārteru saskatījušies skriešus metāmies augšup pa kāpnēm.

8 Mafina spēlējas ar nažiem

sendija

Mūsu paviāns bija palicis galīgi traks.

Viņš lēca no kolonnas uz kolonnu, karājās pie balkonu margām, apgāza podus un statujas. Tad viņš pieskrēja pie terases logiem un, paskatījies laukā, atsāka ārdīties.