Sarkanā piramīda

Viņš bija atradis papirusu, kas bija diezgan garš, un lielākā daļa no teksta bija hieroglifu rindas.

“Vai tu no tā kaut ko saproti?” Kārters jautāja.

Es uzmanīgi nopētīju rakstu, un dīvainākais bija tas, ka es nespēju to izlasīt — izņemot vienu rindu perga­menta augšgalā. “Tikai to daļu, kur būtu jābūt virsrak­stam. Tur rakstīts… Varenās mājas asinis. Ko tas no-

«5»

zīme?

“Varenā māja,” Kārters pārdomāja. “Kā tas izklausās ēģiptiešu valodā?”

“Per-roh. Ā, tas ir faraons, vai ne tā? Man likās, ka faraons ir valdnieks?”

“Jā, tā ir,” Kārters atsaucās. “Tas vārds nozīmē ‘lielā māja — valdnieka rezidence. Līdzīgi, runājot par prezi­dentu, saka “Baltais nams”. Tā kā šeit tas droši vien ir

domāts kā Faraonu asinis — visu faraonu visas dinasti­jas, nevis tikai viens faraons.”

“Kāpēc mani interesē faraonu asinis un kāpēc es ne­varu izlasīt neko no pārējā teksta?”

Kārters pētīja rakstu rindas. Pēkšņi viņa acis ieple­tās. “Tie ir faraonu vārdi, tie visi ir rakstīti kartušās.” “Kā, lūdzu?” es jautāju, jo kartuša izklausījās pēc rupja vārda, un es biju pārliecināta, ka tos es pārzinu.

“Tie apļi,” Kārters skaidroja. “Tie simbolizē maģiskas virves. Tās pasargā vārda īpašnieku no ļauniem spēkiem.” Viņš uz mani paskatījās. “Un, iespējams, arī no citiem burvjiem, kas mēģina izlasīt viņu vārdus.”

“Tu esi stulbs,” es teicu. Bet, paskatījusies uz uzvilkta­jām līnijām, es sapratu, ko viņš domā. Visi vārdi bija aizsargāti ar kartušām, un es tos nespēju izlasīt.

“Seidij,” Kārters satraukts ierunājās. Viņš norādīja uz raksta pēdējo kartušu — pašu pēdējo ierakstu visā ga­rajā dokumentā.

Apļa viducī bija divi vienkārši simboli — grozs un vilnis.

“KN,” Kārters paziņoja. “Šo es atpazīstu. Tas ir mūsu uzvārds — Keins.”

“Pietrūkst pāris burtu, vai tad ne?” Kārters pakratīja galvu. “Ēģiptieši parasti nerakstīja patskaņus. Tikai līdz­skaņus. Patskaņi ir jāsaprot no teksta jēgas.”

“Viņi tiešām bija traki. Tātad tur var tiklab būt rak­stīts IKONA vai AKNE.”

“Jā, iespējams,” Kārters piekrita. “Bet tas ir mūsu uz­vārds — Keins. Es reiz palūdzu tētim, lai viņš uzraksta mūsu uzvārdu ar hieroglifiem, un tas izskatījās tieši tā­pat. Bet kāpēc mēs esam šai sarakstā? Un ko nozīmē

ar • • »3»

faraonu asinis ?

Man sprands atkal sāka salti kņudēt. Atcerējos Amosa vārdus, ka abas mūsu ģimenes esot ļoti senas. Kārters uz mani paskatījās un, spriežot pēc sejas izteik­smes, bija nonācis pie tā paša secinājuma.

“Nevar būt,” es iebildu.

“Tas ir kaut kāds joks,” viņš piekrita. “Nemēdz būt tik senu dzimtas koku.”

Man piepeši izkalta rīkle, un es mēģināju norit sie­kalas. Pēdējās dienas laikā ar mums bija notikušas tik daudzas dīvainas lietas, bet, tikai ieraudzījusi mūsu vārdu šai sarakstā, es beidzot sāku ticēt, ka visas šīs tra­kās ēģiptiešu lietas ir īstas. Dievi, burvji, briesmoņi… un mūsu ģimene bija ar to visu saistīta.

Kopš brokastīm, kad es sapratu, ka tētis mēģinājis uzcelt mammu no mirušajiem, mani bija pārņēmusi šausmīga sajūta. Ne jau bailes. Jā, tā doma bija mazliet šaušalīga, daudz jocīgāka par manu vecvecāku sagla­bāto mammas pielūgsmes stūrīti. Un jā, es tev jau teicu, ka nedzīvoju pagātnē un nekas mammu nespēs atkal darīt dzīvu, bet es esmu mele. īstenībā es kopš sešu gadu vecuma esmu sapņojusi tikai par vienu: atkal ieraudzīt savu mammu. Iegūt iespēju viņu iepazīt, parunāties ar viņu, iet kopā iepirkties, darīt vienalga ko. Vienkārši būt ar viņu kopā vismaz vienu reizi, lai man būtu labākas atmiņas, pie kā pieturēties. Tā sajūta, no kuras es mēģi­nāju tikt vaļā, bija cerība. Es zināju, ka smagi vilšos. Bet, ja viņu patiešām būtu iespējams atdzīvināt, es biju ga­tava uzspridzināt ne vienu vien Rozetas akmeni.

“Turpināsim meklēt,” es teicu.

Nepagāja ne dažas minūtes, kad atradu zīmējumu, kurā bija attēloti pieci rindā sastājušies dievi ar dzīv­nieku galvām, un pāri tiem kā sargājošs lietussargs lie­cās mirdzošs sievietes stāvs. Tētis bija atbrīvojis piecus dievus. Hmm.

“Kārter,” es iesaucos. “Kas ir šis?” Viņš pienāca pa­skatīties, un acis viņam iemirdzējās.

“Tas ir īstais!” viņš paziņoja. “Šie pieci… un šī ir viņu māte Nuta.”

Es iesmējos. “Dieviete, kuru sauc Nuta? Vai pilnā vārdā — Nutella?”

“Ļoti smieklīgi,” Kārters teica. “Viņa bija debesu die­viete.”

Viņš pamāja uz griestiem — sieviete ar zilo, zvaig­znēm klāto ādu bija tā pati, kas zīmējumā.

“Kas ir ar viņu?” es jautāju.

Kārters savilka uzacis. “Kaut kas saistīts ar Dēmonu dienām. Tam bija kāds sakars ar šo piecu dievu dzim­šanu, bet tas bija sen, kad tētis man to stāstīja. Man lie­kas, ka šis rullis ir rakstīts hierātiskajā rakstā. Tas ir tāds kā hieroglifisks ātrraksts. Vai tu to vari izlasīt?” Es pa­kratīju galvu. Izskatījās, ka manas īpašās spējas attiecās tikai uz parastajiem hieroglifiem.

“Es gribētu atrast šo stāstu angliski,” Kārters teica. Tobrīd mums aiz muguras atskanēja troksnis. Tā sta­tuja, kurai nekā nebija rokās, nolēca no paaugstinājuma un soļoja mums klāt. Mēs ar Kārteru steidzīgi pamu­kām nost no ceļa, bet statuja pasoļoja mums garām, sa­tvēra vienu no cilindriem un atnesa to Kārteram.