Sarkanā piramīda

Viņš pakratīja ķēdes un paraustīja slēdzenes.

“Nekas nesanāk,” viņš teica.

Aukstās adatas sāka durstīt man sprandu. Bija tā, it kā kāds vai kaut kas čukstētu man ausī. “Kas tas bija par vārdu, ko Amoss izmantoja ar to šķīvīti?”

“Savienoties?” Kārters atsaucās. “Hi-nehm vai kaut kā tā.”

“Nē, tas otrs — iznīcināt.”

“A, ha-di. Bet vajag pārzināt maģiju un hieroglifus, vai tad ne? Un pat tad…”

Es pacēlu roku pret durvīm, izstiepusi divus pirkstus un īkšķi, — dīvains žests, ko nekad līdz šim nebiju iz­mantojusi: tā kā iedomāta pistole, tikai īkšķis bija pa­vērsts uz leju.

“Ha-dir

Spoži zeltaini hieroglifi iemirdzējās uz lielākās slē­dzenes.

Un durvis uzsprāga. Ķēdes saira, koka atlūzas aizli­doja pāri visai Lielajai zālei, un Kārters nokrita gar zemi. Kad dūmi izklīda, Kārters piecēlās, noklāts skai­dām. Man nekas nekaitēja. Mafina trinās man gar kā­jām, apmierināti murrādama, it kā nebūtu noticis nekas sevišķs.

Kārters pārsteigts uz mani skatījās. “Kā tu…”

“Es nezinu,” es atzinu. “Bet bibliotēka ir vaļā.”

“Tev neliekas, ka tu mazliet pārspīlēji? Mums būs tādas nepatikšanas…”

“Mēs vienkārši izdomāsim, kā salikt durvis atpakaļ kopā.”

“Nekādas burvestības, lūdzu,” Kārters teica. “Tas sprādziens būtu varējis mūs nogalināt.”

“Tu domā — ja to burvestību pamēģinātu ar cilvē­kiem…”

“Nē!” Kārters nervozi pakāpās atpakaļ.

Nopriecājos, ka izdevies viņu iebiedēt, bet novaldīju smaidu. “Labāk izpētīsim bibliotēku.”

Īstenībā es nebūtu spējusi nevienam neko tādu no­darīt. Kolīdz paspēru soli uz priekšu, es sajutos tik slikti, ka gandrīz paģību.

Kārters mani satvēra. “Kas tev vainas?”

“Nekas,” es izmocīju samelodamās. “Nav spēka.” Man ieburkšķējās vēders. “Un gribas ēst.”

“Tu tikko paēdi brokastis.”

Tā bija taisnība, bet bija sajūta, it kā es nebūtu ēdusi nedēļām ilgi.

“Neliecies zinis,” es teicu. “Gan izdzīvošu.”

Kārters mani domīgi nopētīja. “Tie hieroglifi, ko tu uzbūri, bija zeltaini. Tētim un Amosam abiem bija zili. Kāpēc tā?”

“Varbūt katram ir sava krāsa,” es ieteicos. “Varbūt tavējie būs koši rozā.”

“Ļoti smieklīgi.”

“Nāc, rozā burvi,” es teicu. “Ejam iekšā.”

Bibliotēka bija tik satriecoša, ka man gandrīz pie­mirsās sliktā dūša. Tā bija lielāka, nekā es biju iztēloju­sies, — apaļa telpa, kas iesniedzās dziļi akmens klintī kā milzīga aka. Tas nebija iespējams, jo savrupmāja atradās uz noliktavas jumta, bet šai vietā jau nekas nebija nor­māls.

Kāpnes vijās lejā no vietas, kur mēs stāvējām, un beidzās trīs stāvus zemāk. Sienas, grīda un apaļie griesti bija noklāti krāsainiem zīmējumiem, kas attēloja cilvē­kus, dievus un briesmoņus. Es biju tādus zīmējumus re­dzējusi tēta grāmatās, (jā, labi, dažreiz, kad es biju Pikadilija grāmatu veikalā, es iegāju Ēģiptes nodaļā un apskatīju tēta grāmatas. Es to darīju, lai sajustu saikni ar viņu, nevis tāpēc, ka gribēju tās lasīt), bet attēli grāma­tās vienmēr bija izbalējuši un neskaidri. Šie te izskatījās nesen gleznoti un padarīja visu telpu par lielu mākslas darbu.

“Te ir skaisti,” es teicu.

Griestus klāja zilas, zvaigžņotas debesis, bet tās ne­bija vienkārši zils laukums. Debesis bija gleznotas dī­vainā, vijīgā stilā. Nopratu, ka tas ir sievietes veidols. Viņa gulēja, atlaidusies uz sāna, tumšzilo augumu, ro­kas un kājas nosēja zvaigznes. Bibliotēkas grīda tur, lejā, bija apgleznota līdzīgā stilā — zaļi brūnā zeme bija tē­lota vīrieša veidolā, un tā augums bija klāts mežiem, kalniem un pilsētām. Pār krūtīm viņam vijās upe.

Bibliotēkā nebija nevienas grāmatas. Pat ne grāmatu plaukta. Tā vietā sienas bija noklātas ar apaļiem plaukti­ņiem, kuros atradās tādi kā plastmasas cilindri.

Katrā no četriem kompasa punktiem slējās kerami­kas statuja. Statujas bija maza auguma cilvēki, ietērpti svārkos un sandalēs, tiem bija melni, spoži mati un acis iekrāsotas melnas ar acu zīmuli.

(Kārters saka — tas acu zīmulis esot īpaši šim nolū­kam paredzēta ogle, bet tas nav svarīgi.)

Katrā gadījumā, vienai statujai rokās bija rakstāmIrbulis un pergamenta rullis. Otra turēja kasti. Vēl cita turēja īsu, izliektu nūju. Pēdējai rokas bija tukšas.

“Seidij…” Kārters pamāja uz telpas vidu. Uz gara ak­mens galda stāvēja tēta darba soma.

Kārters jau devās lejup pa kāpnēm, bet es sagrābu viņu aiz rokas.

“Pagaidi. Kā ar slazdiem?”

Viņš sarauca pieri. “Kādiem slazdiem?”

“Vai tad ēģiptiešu kapenēs nebija slazdu?”

“Nu… dažreiz. Bet šis nav kaps. Turklāt biežāk viņi bija salikuši lāstus, tādus kā uguns lāsts, ēzeļu lāsts …” “Lieliski. Tas izklausās daudz labāk.”

Viņš noskrēja lejā pa kāpnēm, un tas man lika jus­ties muļķīgi, jo parasti es esmu tā, kas nedomājot dodas uz priekšu. Bet es nolēmu — ja reiz kādam jākrlt par upuri uguns lāstam vai aptrakušu ēzeļu uzbrukumam, tad labāk, lai tas ir Kārters, nevis es.

Mēs nonācām līdz istabas vidum bez jebkādiem starpgadījumiem. Kārters atvēra somu. Vēl joprojām nekādu slazdu. Viņš izcēla to dīvaino kasti, ko tētis bija izmantojis muzejā.