Sarkanā piramīda

Seidijas sestajā dzimšanas dienā, pēdējā, ko pavadī­jām visi kopā kā viena ģimene, pamatīgi saplēsāmies. Neatceros, par ko īsti. Manuprāt, gribēju viņas vietā no­pūst svecītes. Sākām viens uz otru kliegt. Viņa sagrāba mani aiz krekla. Es viņu pagrūdu. Atceros, kā tētis stei­dzās mums klāt, gribēdams iejaukties, bet, pirms pa­guva, Seidijas dzimšanas dienas torte uzsprāga. Glazūra nošķieda sienas, mūsu vecākus un Seidijas mazos sešga­dīgos draugus. Tētis un mamma mūs izšķīra. Viņi aiz­sūtīja mani uz manu istabu. Vēlāk teica, ka mēs esot torti kaudamies pagrūduši, bet es zināju, ka tai pat ne­pieskārāmies. Kaut kas daudz dīvaināks bija licis tai uz­sprāgt — it kā par atbildi uz mūsu dusmām. Atmiņā atausa aina, kā Seidija raud, pie pieres pielipis tortes ga­bals, pie griestiem kājām gaisā pielipusi svecīte, kas vēl joprojām turpina degt, un viens no pieaugušajiem vie­siem slauka glazūru nost no brillēm.

Es pagriezos pret Amosu. “Tas biji tu. Tu biji Seidi­jas dzimšanas dienas ballītē.”

“Vaniļas glazūra,” viņš atcerējās. “Ļoti garšīga. Bet jau tad bija skaidrs, ka būs grūti jūs abus audzināt vienā mājā.”

“Un…” es saminstinājos. “Kas ar mums tagad no­tiks?”

Negribēju atzīt, bet doma, ka no Seidijas atkal būtu jāšķiras, man šķita neizturama. Viņa nav nekas sevišķs, bet viņa ir viss, kas man atlicis.

“Jums nepieciešama pienācīga apmācība,” Amoss teica, “neskatoties uz to, vai vecajie ir ar to apmierināti vai nav.”

“Kāpēc lai viņi ar to nebūtu apmierināti?” es jautāju.

“Nesatraucies, es visu paskaidrošu. Bet jums ar steigu jāmācās, ja gribam atrast jūsu tēvu un izlabot notikušo. Citādi visa pasaule ir briesmās. Ja vien mēs zinātu, kur…”

“Fēniksā,” man izspruka.

Amoss pārsteigts uz mani skatījās. “Ko?”

“Vakarnakt man bija… tāds kā sapnis…” Jutos kā muļķis, bet es izstāstīju, kas notika, kamēr gulēju.

Spriežot pēc Amosa sejas, jaunumi bija vēl sliktāki, nekā biju iedomājies.

“Tu esi pārliecināts, ka viņš teica “dzimšanas dienas dāvana”?” viņš pārjautāja.

“Jā, bet ko tas nozīmē?”

“Un pastāvīgs veidols,” Amoss teica. “Viņam tāda vēl nebija?”

“Tā vismaz teica gaiļakāja…”

“Tas bija dēmons,” Amoss pavēstīja. “Haosa kalps. Un ja dēmoni parādās mirstīgo pasaulē, mums nav daudz laika. Tas ir slikti, ļoti slikti.”

“Jā, tiem, kas dzīvo Fēniksā,” es izmetu.

“Kārter, mūsu ienaidnieks neapstāsies pie Fēniksas.

ļa viņš tik drīz kļuvis tik spēcīgs… Ko tieši viņš teica par vētru?”

“Viņš teica — “es izsaukšu visspēcīgāko vētru, kāda piedzīvota

Amoss saviebās. “Iepriekšējā reizē, kad viņš tā teica, viņš radīja Sahāru. Tik spēcīga vētra varētu iznīcināt Ziemeļameriku un radīt pietiekami daudz haosa enerģi­jas, lai viņš kļūtu neuzveicams.”

“Par ko tu runā? Kas viņš tāds ir?” Amoss atmeta ar roku, izvairīdamies no jautājuma. “Šobrīd man daudz vairāk rūp tas, ka tu esi gulējis bez pagalvja!”

Es paraustīju plecus. “Tas bija neērts.” Es paskatījos uz Seidiju, meklēdams atbalstu. “Tu taču arī uz tā negu­lēji, vai ne?”

Seidija nošķobījās. “Protams, ka gulēju. Acīmredzot lāds tur bija nolikts ar gudru ziņu.”

Dažreiz es tiešām nevaru ciest savu māsu. (Au! Tā ir mana kāja!)

“Kārter,” Amoss bilda, “miegs ir bīstams. Tas ir dur­vis uz Duātu.”

“Lieliski,” Seidija nomurmināja. “Vēl viens dīvains vārds.”

“Ak… jā, piedodiet,” Amoss teica. “Duāta ir garu un maģijas pasaule. Tā pastāv aiz nomoda pasaules kā plašs okeāns ar daudziem slāņiem un nogabaliem. Mēs ieslī­gām zem tās virskārtas vakarnakt, lai nokļūtu līdz Ņujor­kai, jo ceļošana Duātā ir daudz ātrāka. Kārter, tava ap­ziņa izplūda caur tās seklākajām straumēm, kad tu gulēji, un tā tu varēji piedzīvot to, kas notika Fēniksā. Laimīgā kārtā tu atgriezies dzīvs. Bet, jo dziļāk tu ienirsti

Duātā, jo šausmīgākas lietas tu piedzīvo, un ir arvien grūtāk atgriezties. Tur pastāv veselas valstības, pilnas dēmonu, vietas, kur dievi pastāv savos vispatiesākajos veidolos un ir tik spēcīgi, ka tikai viņu klātbūtne vien pārvērstu cilvēku pelnu kaudzē. Tur ir cietumi, kuros ieslodzītas neiedomājami ļaunas būtnes, un tik dziļas aizas, ka pat dievi neuzdrīkstas tās izpētīt. Tagad, kad jūsu spējas sākušas mosties, jūs nedrīkstat gulēt neaiz­sargāti un pakļaut sevi uzbrukumiem no Duātas vai… neplānotiem ceļojumiem. Pagalvis ir noburts, lai palī­dzētu jūsu apziņai palikt kopā ar jūsu ķermeni.”

“Tu saki, ka es tiešām..!' Es mutē sajutu dzelzs garšu. “Vai viņš būtu varējis mani nogalināt?”

Amosa seja bija nopietna. “Tas, ka tava dvēsele spēj tā ceļot, nozīmē, ka tu virzies uz priekšu straujāk, nekā es iedomājos. Straujāk, nekā tam vajadzētu būt. Ja Sarka­nais kungs būtu tevi pamanījis…”

“Sarkanais kungs?” Seidija pārvaicāja. “Tas ir tas lies­mojošais vīrs?”

Amoss piecēlās kājās. “Man jāizdibina kas vairāk. Mēs nevaram vienkārši gaidīt, kamēr viņš jūs atrod. Un, ja viņš izraisīs to vētru savā dzimšanas dienā, kad pa­šam spēks ir vislielākais…”