Sarkanā piramīda

“Kārter,” Amoss teica, “ēģiptieši nebūtu bijuši tik stulbi, lai ticētu neeksistējošiem dieviem. Tās būtnes, ko viņi apraksta savos mītos, ir ļoti, ļoti īstenas. Sendienās priesteri izsauca šos dievus, lai izmantotu to spēku un paveiktu iespaidīgus varoņdarbus. Tā radās tas, ko mēs šobrīd saucam par maģiju. Tāpat kā daudzas citas lietas, arī maģija aizsākās Ēģiptē. Katram templim bija sava burvestību nodaļa, ko sauca par Dzīvības māju. Viņu burvji bija pazīstami visā senajā pasaulē.”

“Un tu esi ēģiptiešu burvis.”

Amoss pamāja. “Tāpat kā jūsu tēvs. Jūs paši to vakar redzējāt.”

Es saminstinājos. Bija grūti noliegt, ka tētis muzejā bija izdarījies ļoti dīvaini — tas tiešām izskatījās pēc maģijas.

“Bet viņš ir arheologs,” es uzstājīgi teicu.

“Tas ir viņa aizsegs. Tu zināsi, ka viņš specializējās senu lāstu tulkošanā, ko ir ļoti grūti izprast, ja pats ne­nodarbojies ar maģiju. Mūsu ģimene, Keini, ir bijusi daļa no Dzīvības mājas gandrīz no pašiem pirmsākumiem. Un jūsu mātes ģimene ir gandrīz tikpat sena.”

“Fausti?” es mēģināju iztēloties omi un opi nodarbo­jamies ar burvestībām, bet, ja neskaita regbija skatīša­nos un cepumu piededzināšanu, nekas cits maģisks man nenāca prātā.

“Viņi nav praktizējuši burvestības jau daudzu paau­džu garumā,” Amoss atzina. “Tas ir, līdz brīdim, kad pie­dzima jūsu mamma. Bet jā, viņi nāk no ļoti senas dzimtas.” Seidija neticīgi nogrozīja galvu. “Tagad arī mamma izrādās burve. Vai tas ir joks?”

“Bez jokiem,” Amoss nopietni sacīja. “Jūs abi… jūsos sajaukušās divu senu dzimtu asinis, un abām šīm dzim­tām attiecības ar dieviem bijušas ilgas un sarežģītas. Jūs esat visspēcīgākie Keinu bērni, kādi dzimuši pēdējo gad­simtu laikā.”

Mēģināju to visu aptvert. Es nejutos spēcīgs. Drīzāk ļoti vārgs. “Tu saki, ka mūsu vecāki slepenībā pielūguši dievus ar dzīvnieku galvām?” es jautāju.

“Viņi tos nepielūdza,” Amoss pārlaboja. “Ar laiku eģiptieši iemācījās, ka viņu dievus nevajag pielūgt. Dievi ir varenas būtnes, pirmatnēji spēki, bet tie nav dieviš­ķīgi tādā izpratnē, kādā parasti domā par Dievu. Tie ir radītas būtnes, tādi paši kā mirstīgie, tikai daudz spēcī­gāki. Mēs varam viņus cienīt, baidīties no viņiem, izman­tot viņu spējas vai cīnīties pret viņiem …”

“Cīnīties pret dieviem?” Seidija viņu pārtrauca.

“Nepārtraukti,” Amoss atbildēja. “Bet mēs tos ne­pielūdzam. Tots mums to iemācīja.”

Es paskatījos uz Seidiju, meklēdams atbalstu. Viņš noteikti bija traks. Bet izskatījās, ka Seidija tic katram viņa vārdam.

“Tad…” es teicu. “Kāpēc tētis uzspridzināja Rozetas akmeni?”

“Es esmu pārliecināts, ka viņš negribēja to uzspridzi­nāt,” Amoss atbildēja. “Tas viņam būtu licies šausmīgi. Vispār es esmu pārliecināts, ka mani kolēģi Londonā būs paspējuši novērst radušos bojājumus. Kuratori drī­zumā pārbaudīs krātuves un atklās, ka Rozetas akmens brīnumainā kārtā sprādzienā nav cietis.”

“Bet tas sasprāga miljons gabaliņos!” es teicu. “Kā to var salabot?”

Amoss paņēma apakštasi un nometa to uz akmens grīdas. Apakštase uzreiz sašķīda.

“Tas nozīmē iznīcināt” Amoss teica. “Es būtu varējis to izdarīt ar maģijas — ha-di — palīdzību, bet vienkār­šāk bija to nosviest zemē. Un tagad…” Amoss pastiepa roku. “Savienojies. Hinehm”

Gaisā virs viņa plaukstas iemirdzējās zils hieroglifs.

Saplīsušās apakštases lauskas ielidoja viņam plauk­stā un saplūda kopā kā bilžu mīklas gabaliņi. Pat vissī­kākās šķembas ielikās īstajā vietā. Amoss nolika šķīvīti atpakaļ uz galda.

“Neslikts triks,” es teicu. Centos izklausīties mierīgs, bet man bija jādomā par visiem dīvainajiem notiku­miem, ko šajos gados biju piedzīvojis kopā ar tēti. Pie­mēram, tie bruņotie vīri Kairā, kas viesnīcā karājās pie lustrām. Vai bija iespējams, ka tētis to panāca ar kādu burvestību?

Ielējis pienu apakštasē, Amoss nolika to uz grīdas. Mafina apmierināta pieskrēja klāt. “Jūsu tēvs nekādā gadījumā ar nodomu nedarītu neko tādu, kas varētu kaitēt vēsturiskai vērtībai. Viņš vienkārši neapzinājās, cik daudz spēka slēpjas Rozetas akmenī. Kad Ēģiptes varenība pagaisa, tās maģija palika relikvijās. Lielākā daļa no tām, protams, joprojām atrodas Ēģiptē. Bet daļu var atrast gandrīz katrā lielākā muzejā. Burvis var iz­mantot šīs relikvijas kā mezgla punktus, lai radītu spē­cīgu burvestību.”

“Nesaprotu,” es teicu.

Amoss noplātīja rokas. “Piedod, Kārter. Lai saprastu maģiju, vajag gadus, un es cenšos jums to izskaidrot vienā rītā. Svarīgākais, ka pēdējos sešus gadus jūsu tēvs ir meklējis ceļus, kā izsaukt Ozīrisu, un vakarnakt viņam šķita, ka beidzot atrasta nepieciešamā relikvija.”

“Kam viņam Ozīriss?”

Seidija uzmeta man satrauktu skatienu. “Kārter, Ozī­riss bija mirušo dievs. Tētis runāja par to, kā visu labot. Viņš runāja par mammu.”

Pēkšņi šķita, ka laukā ir ļoti auksti. Ugunskura lies­mas sprēgāja vējā.

“Viņš gribēja uzcelt mammu no mirušajiem?” es teicu. "Bet tas nav iespējams!”

Amoss vilcinājās. “Tas būtu bīstami. Es to neieteiktu. Muļķīgi. Bet ne neiespējami. Jūsu tēvs ir ļoti spēcīgs burvis. Ja tāds bija viņa nolūks, viņš to varētu paveikt, izmantojot Ozīrisa spējas.”