Sarkanā piramīda

Bet viņa nenolaida skatienu no manis, it kā domātu to pašu, ko es: Ziemassvētki. Ziemassvētku rītu nebijām pavadījuši kopā kopš mammas nāves. Es aizdomājos, vai Seidija maz atceras, kā taisījām Ziemassvētku rotā­jumus no dzijas un veciem saldējuma kociņiem.

Amoss ielēja sev tasi kafijas. Mugurā viņam bija drē­bes, kas līdzinājās tām, ko viņš valkāja iepriekšējā dienā, un man jāatzīst, ka viņam stila izjūtas netrūka: pēc pa­sūtījuma šūdināts zils vilnas uzvalks, galvā pieskaņota mīksta platmale, bizītes no jauna pārpītas un tajās mir­dzēja lazurīts — viens no dārgakmeņiem, ko ēģiptieši bieži izmantoja rotaslietās. Pat brilles bija pieskaņo­tas — apaļie stikli bija zili. Netālu no uguns stāvēja te­nora saksofons, un es spēju iztēloties, kā viņš šeit spēlē serenādes Austrumu upei.

Seidija bija ģērbusies tādā pašā lina tērpā kā manē­jais, bet viņai kaut kā bija izdevies saglābt armijas zāba­kus. Droši vien gulējusi, tos nenoāvusi. Šajā ietērpā viņa ar saviem sarkanajiem matiem izskatījās diezgan smiek­līga, bet es jau neizskatījos daudz labāk, tāpēc nevarēju par viņu smieties.

“Emm… Amos?” es iejautājos. “Tu taču neturi put­nus mājās, ko? Heopss ēd kaut ko sārti spalvotu.”

“Mmm.” Amoss malkoja savu kafiju. “Piedod, ja tas tevi satrauc. Heopss ir ļoti izvēlīgs. Viņš ēd tikai to, kas beidzas ar -o. Dorito, burrito, flamingo.”

Es sablisinājos. “Vai tu teici…”

“Kārter,” Seidija brīdināja. Viņa izskatījās mazliet nobālusi, it kā jau būtu dzirdējusi atbildi uz šo jautā­jumu. “Nejautā.”

“Labi,” es teicu. “Nejautāšu.”

“Lūdzu, Kārter, ķeries klāt.” Amoss pamāja uz galdu, kas bija noklāts ar cienastu. “Un tad mēs varēsim ķerties pie paskaidrojumiem.”

Uz galda es neredzēju nevienu flamingo, kas mani iepriecināja, bet šķita, ka tur ir viss cits, ko vien var iedo­māties. Uzkrāvu uz šķīvja pankūkas ar sviestu un sīrupu, paņēmu pāris gaļas šķēles un glāzi apelsīnu sulas.

Tad ar acs kaktiņu pamanīju kustību. Paskatījos uz peldbaseinu. Zem ūdens peldēja kaut kas garš un bāls. Es gandrīz izmetu šķīvi no rokām. “Vai tas …” “Krokodils,” Amoss apstiprināja. “Veiksmei. Viņš ir albīns, bet, lūdzu, to nepiemini. Viņš ir jūtīgs.”

“Viņu sauc Maķedonijas Filips,” Seidija man paskaid­roja.

Es nesapratu, kā Seidija visu uztver tik mierīgi, bet nospriedu, ka tad jau man arī nav ko satraukties.

“Tas ir garš vārds,” es teicu.

“Viņš ir garš krokodils,” Seidija teica. “Un viņam garšo speķis.”

Lai pierādītu savu taisnību, viņa pārmeta pār plecu gaļas gabalu. Filips izlēca no ūdens un sakampa gar­dumu zobos. Āda viņam bija pilnīgi balta un acis gaiš­sārtas. Rīkle bija tik plata, ka viņš būtu varējis ierīt veselu cūku.

“Maniem draugiem no viņa nav ko bīties,” Amoss ap­galvoja. “Senos laikos neviens templis nebija pilnīgs bez krokodilu pilna ezera. Viņi ir spēcīgas, maģiskas būtnes.” “Skaidrs,” es teicu. “Tātad paviāns, krokodils… vai ir vēl kādi mājdzīvnieki, par ko der zināt?”

Amoss brīdi apdomājās. “No redzamajiem? Nē, ma­nuprāt, tas ir viss.”

Es apsēdos pēc iespējas tālāk no peldbaseina. Ma­liņa murrādama trinās man ap kājām. Es cerēju, ka viņa būs gana saprātīga un turēsies tālāk no maģiskiem kro­kodiliem, kam vārdā Filips.

“Tātad, Amoss,” es teicu, ēzdams pankūkas. “Paskaid­rojumi.”

“Jā,” viņš piekrita. “Ar ko lai sāk…”

“Ar tēti,” Seidija ierosināja. “Kas ar viņu notika?” Amoss ievilka elpu. “Džūliuss mēģināja izsaukt dievu. 1 )iemžēl tas viņam izdevās.”

Bija diezgan grūti nopietni klausīties Amosa valodās par dievu izsaukšanu, kad viņš tikmēr zieda sviestu uz maizītes.

“Vai kādu konkrētu dievu?” es jautāju. “Vai viņš vien­kārši izsauca jebkuru dievu?”

Seidija zem galda iespēra man pa kāju. Viņa izskatī­jās pikta, it kā tiešām ticētu tam, ko Amoss klāsta.

Amoss iekodās maizītē. “Ēģiptiešiem ir daudz dievu, Karter. Bet jūsu tētis gribēja izsaukt vienu konkrētu.” Viņš uz mani zīmīgi paskatījās.

“Ozīrisu,” es atcerējos. “Kad tētis stāvēja akmens priekšā, viņš teica “Ozīris, nāc”. Bet Ozīriss ir leģenda. Viņš ir izdomāts.”

“Kaut nu tā būtu,” Amoss pāri upei vērās uz Manhetcnas siluetu, kas mirdzēja rīta saules staros. “Senie ēģiplieši nebija muļķi, Kārter. Viņi uzcēla piramīdas. Viņi izveidoja pirmo, vareno nāciju. Viņu civilizācija pastā­vēja tūkstošiem gadu.”

“Jā,” es teicu, “Un tagad viņu vairs nav.”

Amoss pakratīja galvu. “Tik spēcīgs mantojums tā vienkārši nepazūd. Salīdzinājumā ar ēģiptiešiem grieķi un romieši bija tīrie bērni. Mūsdienu nācijas — kā briti un amerikāņi? Bērnu spēlītes. Ēģipte ir vissenākā civili­zācijas — vismaz rietumu civilizācijas sakne. Paskaties uz piramīdu, kas likta uz dolāra banknotes. Paskaties uz Vašingtona pieminekli — pasaules lielāko ēģiptiešu obe­lisku. Ēģipte vēl joprojām ir dzīva. Un diemžēl tādi ir arī tās dievi.”

“Nu, beidz,” es strīdējos pretī. “Pat ja es ticētu, ka pastāv maģija, ticība aizlaiku dieviem ir pavisam kas cits. Tu taču joko, vai ne?”

Bet, to sakot, es iedomājos liesmojošo viru muzejā un kā viņa seja bija mainījusies no cilvēka uz dzīvnieka seju. Un Tota statuja — viņa skats man sekoja.