Sarkanā piramīda

Tā bija taisīta no koka un apmēram tik liela, lai tajā ietilptu franču maizes klaips. Kastes vāks bija rotāts ar līdzīgiem zīmējumiem kā bibliotēka — ar dieviem un briesmoņiem, un cilvēkiem, kas dīvaini staigāja sāniski.

“Kā ēģiptieši spēja tā kustēties?” es jautāju. “Pagrie­zušies uz sāniem un izstieptām rokām un kājām. Izska­tās smieklīgi.”

Kārters man veltīja vienu no saviem “ak Dievs, cik tu esi stulba” skatieniem. “Viņi tā nestaigāja īstajā dzīvē, Seidij.”

“Tad kāpēc viņi ir tā uzzīmēti?”

“Viņi uzskatīja, ka zīmēts attēls ir maģisks. Ja tu sevi glezno, vajag attēlot visas savas kājas un rokas. Citādi pēcnāves dzīvē vari atdzimt bez kādas ķermeņa daļas.” “Tad kāpēc viņu sejas ir sānskatā? Viņi nekad neska­tās tieši pretim. Vai tas nozīmē, ka viņi pazaudēs to otru pusi sejas?” Kārters saminstinājās. “Manuprāt, viņi bai­dījās, ka bilde būs pārāk cilvēcīga, ja skatiens būs vērsts uz priekšu. Tā varētu mēģināt kļūt par tevi.”

“Vai ir kaut kas, no kā viņi nebaidījās?”

“Mazās māsas,” Kārters teica. “Ja tās pārāk daudz runāja, ēģiptieši viņas izbaroja krokodiliem.”

Uz brīdi samulsu. Es nebiju radusi, ka viņš joko. Tad es viņam iebelzu pa plecu. “Taisi vaļā to sasodīto kasti.” Pirmais, ko viņš izņēma no somas, bija balts pikucis. “Vasks,” Kārters paziņoja.

“Aizraujoši.” Es izcēlu koka rakstāmirbuli un pa­liktni, kurā bija mazi iedobumi tintei, tad izvilku arī pā­ris stikla pudelīšu ar tinti — melnu, sarkanu un zelta krāsā. “Un aizvēsturisks gleznošanas komplekts.”

Kārters izcēla pāris brūnas auklas kamolu, mazu melnkoka kaķa figūriņu un resnu papīra rulli. Nē, nevis papīru, bet gan papirusu. Es atcerējos, kā tētis skaidroja, ka ēģiptieši to gatavojuši no kaut kādām upes niedrēm, jo nebija izgudrojuši papīru. Tas bija tik biezs un raupjš, ka es neviļus aizdomājos, vai nabaga ēģiptiešiem nācās izmantot tualetes papirusu. Ja tā, nav ko brīnīties, ka viņi staigāja sāniski.

Visbeidzot es izņēmu vaska figūriņu.

“Fui” es teicu.

Figūriņa bija maza auguma vīrelis, un tā izskatījās raupji veidota, it kā tās izgatavotājs būtu steidzies. Vīreļa rokas bija sakrustotas uz krūtīm, mute pavērta, kājas apcirstas pie ceļgaliem. Ap vidukli viņam bija aptīta cil­vēka matu šķipsna.

Mafina uzlēca uz galda un apošņāja mazo vīreli. Viņai figūriņa likās visnotaļ interesanta.

“Te nekā nav,” Kārters teica.

“Ko tu gribi atrast?” es jautāju. “Mums ir vasks, maz­liet tualetes papirusa, neglīta figūriņa…”

“Kaut ko, kas izskaidrotu, kas notika ar tēti. Kā lai mēs viņu atgūstam? Kas ir tas liesmojošais vīrs, ko viņš izsauca?”

Es pacēlu gaisā vaska vīreli. “Tu dzirdēji, ko viņš teica, mazais, kraupainais trolli. Stāsti, ko zini!”

Es tikai jokojos. Bet vaska vīrelis vērtās silts un mīksts kā cilvēka āda un ierunājās: “Es atbildu uz tavu aicinā­jumu.”

Es iebrēkusies izmetu viņu no rokām, un vīrelis atsitās pret grīdu, nokrizdams uz galvas. Vai tad es biju vainīga?

“Au!” viņš izsaucās.

Mafina panācās tuvāk, lai viņu apostītu, un mazais vīrelis ņēmās lamāties svešā mēlē — varbūt tā bija seno ēģiptiešu valoda. Kad tas nenostrādāja, viņš iekliedzās angliski: “Ej prom! Es neesmu pele!”

Es satvēru Mafinu un noliku viņu uz grīdas.

Kārters no vaiga bija kļuvis tāds kā samīcīts un tik­pat viegli iedzeltens kā mazais vīrelis. “Kas tu esi?” viņš jautāja.

“Es, protams, esmu šabtil” vīrelis pakasīja savu sa­postīto galvu. Viņš joprojām izskatījās pēc vaska kluča, tikai tagad bija dzīvs. “Saimnieks mani sauc par Miklas puiku, lai gan es to uzskatu par aizskarošu palamu. Jūs varat mani saukt par visvareno spēku, kas uzveic savus ienaidniekus.”

“Labs ir, Mīklas puika,” es teicu.

Man liekas, ka viņš uz mani dusmīgi paskatījās, bet bija grūti saprast, jo seja viņam bija samīcīta.

“Jums nevajadzēja mani izsaukt! To dara tikai saim­nieks.”

“Tu domā tēti,” es jautāju. “Tas ir, Džūliusu Keinu?” “Jā, to pašu,” Mīklas puika noņurdēja. “Vai mēs būtu beiguši? Vai es esmu izpildījis savu pienākumu?”

Kārters mulsi uz mani skatījās, bet man likās, ka es sāku saprast.

“Tātad, Mīklas puika,” es teicu vaska vīrelim. “Tu tiki izsaukts, kad es tevi pacēlu augšā un izteicu tiešu pavēli: stāsti ko zini. Vai tā tas notiek?”

Mīklas puika sakrustoja savas tuklās rociņas. “Tagad tu par mani ņirgājies. Protams, ka tas notiek tā. Un, starp citu, mani izsaukt būtu jāspēj tikai saimniekam. Es ne­zinu, kā jums tas izdevās, bet viņš jūs saspridzinās gaba­los, kad dabūs zināt.”

Kārters noklepojās. “Mīklas puika, tavs saimnieks ir mūsu tētis, un viņš ir pazudis. Viņš ir kaut kur aizburts, un mums nepieciešama tava palīdzība…”

“Saimnieka vairs nav?” Mīklas puika pasmaidīja tik plati, ka man likās — viņa vaska seja pārplīsīs uz pu­sēm. “Beidzot esmu brīvs! Uz redzīti, muļļas!”